Sacīts: “Es radīju ļaunuma sākotni un līdzekli tā labošanai, kurā apslēpta gaisma, kas atgriež pie avota.”. No sacītā saprotams, ka pašam neko nav iespējams sasniegt – tikai ar lūgumu, lūgšanu.

Tāda tieksme pāriet uz atdeves nolūku, par labu citiem, lai arī ne patiesi, bet pilnīgi pretrunā ar pagaidām mūsos valdošajām vēlmēm – dēvēts par lūgšanu, vai MA”N pacelšanu augšup.

Mēs saņēmām pavisam mazu garīguma dzirksti, un lai šķērsotu garīgās pasaules robežu un pārietu uz šo otro realitātes daļu – mums pietrūkst tikai vēlme! Tādējādi visas mūsu lūgšanas ir tikai par to, lai iegūtu vēlmi.

Taču mēdz būt tādi stāvokļi, kad cilvēks vispār neko nevēlas. Tad ir jāsaprot, ka tas arī ir stāvoklis, kas mums dots no augšienes, bet nevis vienkārši mūsu slinkums vai vienaldzība. Cilvēks – it kā “melnā kaste”, kuru atmodina ar signāliem no augšienes. Gaisma, kas darbojas attiecībā uz mūsu materiālu, uz vēlmi baudīt, vairāk vai mazāk to atmodina, vai vispār atstāj par vienaldzīgu.

Atkarībā no tā, mēs atmostamies un tiecamies, it kā zieds pretim saules gaismai vai lietum, vai novīstam un saļimstam, nesaņemot dzīvības spēkus. Tādējādi, ja nav spēku un vēlmes uz garīgo darbu, jāsaprot, ka tāpat, kā kādreiz tu saņēmi iedvesmu no augšienes, un tiecies, kvēloji un strādāji – tāpat no augšienes arī atņem vēlmi.

Šis stāvoklis dots ar nolūku un precīzi nomērīts attiecībā pret katra personīgajām īpašībām un sagatavotību – lai izveidotu tev vietu lūgšanai. Tev tikai ar grupas, grāmatu, skolotāja, apkārtnes palīdzību jāpacenšas mobilizēt visus spēkus, lai lūgtu.

Lūgšana dzimst no bezspēcības, no nevēlēšanās vai otrādi, no dedzīgām alkām – nav svarīgi kā, taču visi šie nosacījumi doti no augšienes. Tāpat no augšienes mums organizē apkārtni: grupu, skolotāju, grāmatas. Taču mums, ar kopējo mācību, grupas palīdzību, jāatrod gaisma, kas atgriezīs mūs pie avota.

Kad mēs mācāmies kopā – tas ir pats īstākais laiks lūgšanai. Jo atrodamies saiknē ar augstāko sistēmu, ar Malhut un Acilut pasaules Zeir Anpin, tas ir, ar Radītāju un Viņa Šhinu, iekļaujamies tajos – pie tam, ne katrs atsevišķi, bet visi kopā, proti, veidojam sabiedrisko lūgšanu. Ar to mēs pieprasām un pievelkam sev izmaiņu spēku.

No nodarbības pēc Rabaša raksta.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Lūgšana un nolūks | Add Comment →