Bāls Sulams, grāmata “Or bair”: Pārliecība – tā ir ticība sev. Psiholoģiskajā nozīmē, tā ir izturības sajūta. Jo nekas nespēj pretoties vēlmei, izņemot nespēku vai nepacietību.

Tādējādi varonis, kurš jūt sevī lielu pacietības spēku, un kurš neatkāpjas nekādu šķēršļu priekšā, tic sev un saviem spēkiem.

Taču vājais jūt, ka viņam nav pacietības spēka, un ja cits viņam nodarīs ciešanas, viņš nespēs tās izturēt, – tāpēc tajā pašā mirklī viņš kapitulēs tā priekšā.

Jautājums: Ko nozīmē “ticība sev”? Izklausās egoistiski…

Atbilde: Teksts uzrakstīts tā, ka mūsu pasaulē tiek atšifrēts vienā veidā, bet augšienē, garīgajā pasaulē citā veidā.

Mūsu pasaulē tu esi gatavs ciest, ja tici personīgajai taisnībai, ja esi virzīts uz mērķi, ja tas tev patiešām ir vajadzīgs, ja mīli cilvēkus, kuru labā tu pūlies – bērni, tuvinieki un līdzcilvēki. Taču garīgajā viss noris ar gaismas spēku, kurš uz tevi iedarbojas.

Nav noslēpums, ka varonība mūsu pasaulē – egoisma spēks. Mums nepieciešama skaudība, kaislīga vēlme, godkāre un citi stimuli, lai “iekvēlinātu” sevi un iegūtu spēju uz pacietību. Bez tam, daba mums piešķir izturību. Eksistē cilvēki, kuri kopš dzimšanas spējīgi izturēt lielas ciešanas.

Taču, kad cilvēks iziet garīgajā pasaulē un sāk strādāt atdeves dēļ, viņš pārstāj spēlēt kaut kādu lomu. Stipro un vājo vairs nav, visi atrodas vienā līmenī un nesaņem nekādu palīdzību no savas materiālās dabas. Garīgajā pasaulē cilvēkam nepieciešams gaismas spēks, kas viņā ietērpjas.

Protams, arī šeit katrs atšķiras no citiem, taču atšķiras ar savu garīgo misiju, kas noteikta ar viņa dvēseles sakni. Visā pārējā visi izjūt vājumu un bezspēcību. Jo tālāk cilvēks virzās uz priekšu, jo vājāks viņš jūtas, jo vairāk viņš atkarīgs no gaismas, kas atgriež pie Avota.

Sākotnēji mēs visi – varoņi, visi – “īsti vīrieši”. Taču pēc tam sākam kļūt vājāki, līdz noskaidrojas, ka mums nekas nav atlicis. Tādā veidā mēs izejam “lūzumu”, apzināmies savu bezspēcību un, pateicoties tam, saprotam, ka mums nav jabūt spējīgiem ne uz ko citu, kā vienīgi rast spēkus savai nelokāmībai un izturībai.

Man tikai nepieciešams atrast ticības spēku un tad man radīsies spēja paciest, atdeves spēks, kas darbojas augstāk par zināšanām. Lai arī manī ir tukšums, lai arī man nav neviena, kā labā strādāt, lai arī man būtu atņemta jebkāda enerģija, jo mans egoisms nevirza mani uz priekšu, nedod spēkus, – taču, ja es saņemšu atdeves spēku no gaismas, kas atgriež pie Avota, tad jau varu to realizēt. No tā arī atkarīga  manas pārliecības pakāpe.

Materiālajā pasaulē pārliecības pakāpe atkarīga no tā, cik satur manas saņemošās kelim. Taču garīgajā, otrādi, pārliecības pakāpe atkarīga no tā, cik atrodas manās dodošajās kelim.

Pie tam, nevienam šeit nav “protekcijas” un neviens nepārspēj citus savos spēkos. Dalienas aprēķinā katrs nolaižas līdz nullei, katrs izjūt pilnīgu tukšumu un bezspēcību – un tad sāk apbruņoties ar atdeves spēku, kas nāk no augšienes. Taču tikai ar noteikumu, ka viņš atrodas saplūsmē ar augstāko. Saņemošajai vēlmei vienmēr jābūt anulētai augstākā priekšā, lai dodošā vēlme dotu cilvēkam izturības un pārliecības spēku.

No nodarbības par tēmu “Pārliecības sajūta”.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →