Zoar Grāmata, nodaļa “Ki-tisa” (Ki Tisa), 31. p.: “Kā roze starp ērkšķiem, tāpat mana draudzene starp meitām”. Radītājs vēlējās padarīt Israēlu par augstāko līdzību, lai tās kļūtu par vienu rozi (Israēla) zemē, līdzīgi augstākajai rozei, Malhut.

Taču roze, kas izplata aromātu, izredzēta no visām parējām pasaules rozēm, – tikai tā, kas izaugusi starp ērkšķiem. Tieši tā roze smaržo īsti”.

Ērkšķi atklājas cilvēkam tajā mērā, kādā viņš spēj ar tiem tikt galā. Ja viņš no paša sākuma visu sagatavo pareizi, visus spēkus, kas atrodas un darbojas starp viņu un apkārtni, ja spēj katru reizi atmosties, un pacelt savās acīs Radītāja, saplūsmes, atdeves, mīlestības pret tuvāko kā pret sevi pašu svarīgumu pāri visam, kas izpaužas viņa domās un vēlmēs, – tad viņš veic pareizo analīzi un “atasina zobus” ļaunajai sākotnei.

Rabašs rakstā “Šlavei Sulam” raksta: “Atbildot egoismam, “atasini tam zobus”. Tas nozīmē, ka ar to nav jāstrīdas, bet jāpiemēro spēks, un tas jāpārvar. Jo apkārtni, kas atrodas starp mani un citiem, es atklāju egoistiski: meklējot iespēju izmantot saikni starp tiem, saraust no viņiem pēc iespējas vairāk.

Vērojot realitāti no materiālā viedokļa, es visu redzu ārpus sevis, ne sevī pašā. Es nevēršu attiecībā pret sevi distanci, naidu, kas atklājas, atstumtību. Tas viss man šķiet ārējs, ne mans. Es nedomāju, ka tās ir manas kelim, mana realitātes uztvere, mans redzējums, augstākās realitātes atklāšana manī.

Tādējādi man daudzkārt “jāsadod sev pa zobiem”, lai koriģētu savu attieksmi pret ainu, kas tēlojas man acu priekšā. Šajā ainā no tuvākā esmu atdalīts ar attālumu, kas man tēlojas nevis kā manas sabojātās vēlmes (kelim), bet kā kaut kas svešs, kaut kas tāds, kas jānoraida.

Taču es, tieši otrādi, samazinu šīs ilūzijas spēku analizējot un saprotu: viss, kas man atklājas, – esmu es pats. Ja es neattiecinu uz sevi visu pasauli, visu realitāti, visus cilvēkus, visas dvēseles, vispār visus līmeņus: nedzīvo, augu, dzīvniecisko un runājošo, ja neattiecos pret tiem, kā pret neatdalāmu daļu no manis, tad es nelaboju savu dvēseli.

Tad es redzu, ka realitātes uztvere, mīlestība pret radījumiem un Radītāja atklāšana, slēpjas tajās pašās domās un vēlmēs, kas nosaka manu attieksmi pret tuvāko, pret ārējo.

Realitātē nav nekā pārāka par vēlmi. Kad es jūtu, ka šī vēlme nāk no manis vēršoties par labu citiem, nepieciešams pareizi “tai iedot”. Ar to es izveidošu to par saikni starp mani un manu daļu. Tuvākais kļūs mana daļa, Radītājs kļūs mans. Tādā veidā es iekļaušu sevī visu realitāti, pateicoties tam tiks izlabota šķelšanās.

Tad tajā pašā vietā, t.i., tajās pašās vēlmēs un domās, kuras atradās starp mani un tuvāko, es sākšu sajust gaismas klātbūtni, atdeves un mīlestības īpašību.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 16.02.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →