Zoar Grāmata, nod. “Vaeira” (Vayeira), 167. p.: “Kad Radītājs mīl cilvēku, Viņš sūta tam dāvanu. Kas tā ir par dāvanu? “Nabagais” – lai caur to kļūtu cienīgs”.

Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir augstākās pasaules pretstats. Kas augstākajā pasaulē ir atalgojums – mūsu pasaulē ir sods, bet tas, kas ir atalgojums mūsu pasaulē – sods augstākajā pasaulē. Tādējādi par augstākās realitātes atklāšanu sacīts: “Es ieraudzīju apgrieztu pasauli”. Dāvana no augšienes – tā ir atmoda, kad cilvēku modina ar vēlmi. Jo mēs visi nākam no nedzīvā līmeņa, no “pīšļiem”, citiem vārdiem, no tik zemas vēlmju pakāpes, kur cilvēks nesajūt savu garīgo esamību, garīgo vajadzību, nezina, no kurienes nācis un kādēļ, nezina mērķi un dzīves jēgu, neko nejūt. Tāds ir mūsu izejas punkts. Viss pārējais atnāk tikai ar piepūli, vēlmes paaugstināšanu. Par to sacīts: “Es radīju ļaunuma sākotni”. Taču cilvēkam jāsajūt, jāatpazīst sevī radījums. Reizi pēc reizes tas atmostas viņā arvien spēcīgāk un cilvēkam jānosaka, ka tas patiešām ir ļaunums.

Radītājs modina vēlmi, taču jāsaredz, ka tā ir slikta vēlme un tā jāpārvērš no saņemšanas atdevē, no ļaunuma uz līdzību Viņam. Tas jāizdara cilvēkam. Sacīts: “Es – pirmais un Es – pēdējais”. Radītājs dod vēlmi, bet pēc tam cilvēks veic analīzi, un priecājas par saņemto vēlmi no Radītāja, priecājas par iespēju saskatīt tajā ļaunumu ar skolotāja, grupas un grāmatu palīdzību. Viņš apzinās, ka slikta vēlme atnāca no Radītāja pēc principa: “Es radīju ļaunuma sākotni”.

Tad cilvēkā attīstās pareiza attieksme pret šo vēlmi: viņš vēlas to pārvērst labestībā, kas atbilst Radītajam, centienos uz atdevi. Kad cilvēks nonāk pie šī lēmuma, viņam rodas prasība Radītājam – prasība pārveidot viņa vēlmi. Jo viņš saņēma ne to dāvanu – pareizāk, dāvana ir pareiza, taču tagad to nepieciešams pārveidot.

Tad cilvēks vēršas pie Radītāja un to pieprasa. Tāda darbība tiek dēvēta: “Mani uzvarēja Mani dēli”. Tad Radītājs viņam dod spēku, ekrānu, kuru pievienojot, ļaunuma sākotne pārvēršas par labestību.

Tas nozīmē: “Es – pēdējais”. Dodot cilvēkam vēlmi, Radītājs tagad maina viņu. Taču pats cilvēks starpposmā nosaka, ko viņš ir saņēmis, ko vēlas, ko prasa no Radītāja, – un ar to iziet attīstības etapus līdz pilnīgai īpašību līdzībai ar Radītāju.

Reizi pēc reizes viņš iegūst arvien lielākas zināšanas, sapratni, izzināšanu un mīlestību pret Radītāju, kurš viņam deva ļaunuma sākotni un ar to deva iespēju apzināt, ar ko viņš atšķiras no Radītāja, un ar ko var pielīdzināties Viņam. Pateicoties tam, cilvēks var palūgt Radītājam šīs pārmaiņas, šo pietuvināšanos un iegūt patstāvību, pilnību, līdzdalību, saplūsmi ar Radītāju.

Tas, kurš saprot procesu, tas katru reizi attaisno Radītāju, saņemot no Viņa sliktu vēlmi. Tādā gadījumā es redzu tajā nevis ļaunumu, bet dāvanu, kuru var ievietot manā jaunajā realitātē. Es saprotu, ka Radītājs to dara tikai tāpēc, ka mani mīl, – lai es kļūtu Viņam līdzīgs un patstavīgs kā Viņš.

No nodarbības pēc Rabaša raksta, 04.02.2011.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →