Sestdiena kā labošanās rezultāts

Zoar Grāmata. Nodaļa “Vajakel” (Vayakhel), 180. p.: “Kas ir sestdiena (šabats)? Kāpēc tā tiek dēvēta par sestdienu? Tas nozīmē, ka tad, kad pacēlās augšup vēlmes punkts un parādījās tās gaisma, tā vaiņagojas ar pirmtēviem, Zeir Anpina HaGaT , lai saplūstu ar tiem vienā veselumā…
Malhut ar pirmtēviem kopā tiek dēvēti par šabatu (שבת). Šo vārdu var uzrakstīt tā: ש-בת (še-bat). Trīs burti vav (ו), kas kopā veido burtu šin (ש), norāda uz trim pirmtēviem, HaGaT. Bet Malhut, dēvēta bat (meita), vaiņagota ar tiem”.
“Šabats” – visaugstākā pakāpe, kas atbilst visas labošanās beigām, septītajai tūkstošgadei. Sešas tūkstošgades atbilst Zeir Anpin sešām sfirot, kura īpašības mums jāsaņem Malhutā. Malhut savāc visas dvēseles, labojošās vēlmes, kas atrodas sašķeltā egoistiskā stāvoklī BEA pasaulēs. Protams, kamēr Malhut nav pārņēmusi visas Zeir Anpin īpašības, tā nav izpelnījusies vienotību ar to. Visās īpašībās, kas tajā izpaužas, tai jāpielīdzinās Zeir Anpinam. Tad Malhut saņem atdeves dēļ, atbilstoši Zeir Anpin, lai līdzinātos tam. Ar to Malhut paceļas augšup, ietērpjas tajā un sasniedz pakāpi še-bat. Būdama meita (bat), tā tomēr nonāk pie trim augstākajām līnijām – Še, tas ir, pie pirmtēviem HaGaT. Tāpat arī mēs, labojoties nesajūtam labumu, līdz nenonākam pie nobeiguma. Tad parādās visi labojumi, kurus esam veikuši sešu “dienu” garumā, vai sešās “tūkstošgadēs”, un atklājas “sestdiena” vai “septītā tūkstošgade”.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: