Lai vakars un rīts – viena diena…

Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts „Tora un lūgšana”, 182. p.: Skaties – lūk, padoms cilvēkam, kad viņš naktī dodas savā gultā: viņam jāpieņem augstākā valstība (Malhut) ar visu sirdi, un jau iepriekš jānodod sava dvēsele Radītājam ķīlā.… Kad viņš tā rīkojas, nekāda nakts valdīšana nespēj nodarīt viņam ļaunumu un atraut no prieka kalpot Radītājam, jo viņam vakars un rīts jau – viena diena. Un nav nakts, bet tikai neatņemama dienas daļa. Tāpēc viņš acumirklī atpestīts no visām sliktām slimībām un no visiem ļaunajiem gariem, kuriem nav varas pār viņu. Jo viņa nakts jau izgājusi no nešķīsto/egoistisko spēku (sitra ahra) valdīšanas – jo nav vairs atdalošā – starp viņu un sienu, Šhinu/malhut. Sitra ahra un tiesas spēki vairs nevalda pār viņu.
Ja cilvēks sevi pareizi sagatavo, tad saistīts ar Šhinu, Radītāja izpausmi, pat tajos stāvokļos, kad viņš atrodas tumsā, spēku iedarbībā, kas savstarpēji atdala viņu un Radītāju, grupu, kabalas zinātni un visu mācību procesu, virzību uz priekšu un labošanos.
Viss atkarīgs no tā, kā viņš ir sagatavojies. Ja viņš sevi sagatavo pareizi, tad nekad nenotiks saišu saraušana. Tieši ar pareizu sagatavošanos viņš būs spējīgs visus nakts spēkus pārvērst par vēl lielākas saplūsmes spēkiem, kad „tumsa iemirdzēsies kā gaisma”, un viņš izzinās daudz vairāk rīta un dienas gaismā, kas atnāks pēc nakts.
Ko nozīmē „atnāks pēc nakts”? – Cilvēks pats pārvērš šo tumsu par dienu. Pati nakts nenomaina dienu pēc noteiktām stundām kā mūsu pasaulē. Garīgajā nomaiņa noris pārmaiņu rezultātā, kas notiek cilvēkā, kad tumsu sevī viņš pats pārvērš par gaismu. Ja viņš nesagatavo sevi pareizi tumsas sagaidīšanai, tad tumsa paliek par tumsu. Viņš aizmirst par dienu, Radītāju un atslēdzas, nolaižoties līdz „nāves” stāvoklim, pilnīgas atslēgšanās no garīgā, kad jau neko nasajūt, kā sacīts: „Mirušie – brīvi”. Tad pakāpeniski no jauna atmostas, it kā atnāk no paša sākuma, pirmoreiz. Kritumi, tumsa, kas atnāk pie cilvēka, tiek vērtēts kā pretmets tām iespējām, kuras viņam tika dotas iepriekš, lai viņš sagatavotu sevi šai tumsai un parvērstu to par dienu. Pieņemsim, ja vēlmes avijuta/slāņa līmenis, kurš man tagad jāsaņem, ir cietsirdības, vēlmes „-10” kg, tad man tiek dotas tāpat visas iespējas, lai es būtu gatavs visus šos „-10” kg pārvērst par „+10”, no atdalīšanas spēkiem – saplūsmes spēkos. Viss atkarīgs no sagatavotības. Tad pēc nakts iestājas diena. Taču, ja es sevi pareizi nesagatavoju, atnāk tumsa, iestājas nakts, – un es pārvēršu šo nakti par pilnīgu atrautību un „nāvi”. Jo nakts man nozīmē tad, kad es sajūtu atdalīšanas spēkus, kas atdala mani no atdeves īpašības, Radītāja. Pēc tam es jau nevēlos ne atdeves īpašību, ne Radītāju kā atdeves īpašību – neko! Es domāju jau tikai par sevi: kad beizot man kļūs labi. Tad es izeju no nakts stāvokļa un nakts nomainās ar nāvi, bet pēc tam jau līmeni zemāk par to – kad es pilnīgi neko nesajūtu. Mums pilnībā jātic viedajiem, ka Radītājs, gaisma, pastāvīgi sagatavo mums soļus, kurus mērojam sistēmā un šajos soļos visi kritumi un pacēlumi, atdalīšanas spēki un spēki, kas mums doti izmantošanai, sabalansēti tā, ka mēs vienmēr varam pareizi izmantot atdalīšanas spēkus, lai pārvērstu tos par saplūsmes spēkiem. Cilvēkam tam ir jātic.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: