Jautājums: Visai cilvēcei ir jāsasniedz galamērķis. Tādēļ jebkura novirzīšanās no pareizā ceļa šķiet ļoti biedējoša.
Atbilde: Būtībā mēs pastāvīgi koriģējam savu kustību attiecībā pret novirzi.
Uz katra soļa mēs novirzāmies no tiešā ceļa, kurš ved uz mērķi – un to pārbaudām.
Jautājums: Vai Zoar Grāmatas studēšana var palīdzēt cilvēkam apzināties, ka viņš novirzījies no ceļa, un izlabot šo kļūdu?
Atbilde: Īstenībā vislabāk tajā virza grupas viedoklis, kopīga sajūta, kas valda grupā.
Jautājums: Ja cilvēks katru mirkli no jauna piedzimst garīgajā un it kā sāk visu no sākuma, tad kā var būt, ka reiz noklīstot no ceļa, tu pēc tam aizej arvien tālāk no tā?
Zoar Grāmata. Raksts “Visu 14 baušļu vispārējā noskaidrošana un to sakarība ar septiņām sākotnējām radīšanas dienām”, 9. p.: … Tas noskaidrojas jautājumā par tiesas un žēlsirdības īpašību apvienošanu.
Kad Malhut pacēlās uz Binas vietu, tad dalījās visi pakāpieni divās daļās: Galgalta-Einaim un AHAP, vai MI ELE.
Pats stiprākais un efektīvākais kontakts ar Radītāju rodas mācību laikā. Tādējādi mācību laiks – vienmēr lūgšanas laiks.
Kabalisti savas grāmatas uzrakstīja ar nolūku, lai sākumā ar to palīdzību mēs pievilktu gaismu, kas atgriež pie avota. Taču, kad mēs ar tās palīdzību jau sasniedzam garīgo pasauli, tad grāmatās uzrakstīto izzinām jutekliski, garīgajās sajūtās.
Sacīts: “Es radīju ļaunuma sākotni un līdzekli tā labošanai, kurā apslēpta gaisma, kas atgriež pie avota.”. No sacītā saprotams, ka pašam neko nav iespējams sasniegt – tikai ar lūgumu, lūgšanu.
Tāda tieksme pāriet uz atdeves nolūku, par labu citiem, lai arī ne patiesi, bet pilnīgi pretrunā ar pagaidām mūsos valdošajām vēlmēm – dēvēts par lūgšanu, vai MA”N pacelšanu augšup.
Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Debesis un zeme”, 152. p.: … Tādējādi, ka augstākajiem eņģeļiem arī nav GAR de-hohma, bet tikai GAR de-hasadim, tad tā rezultātā tie sajutīs savas pakāpes maziskumu un skaudīs mums par to, ka mēs pārāk augstu sevi vērtējam.
No Rabaša raksta: Kāpēc sacīts, ka “Radītājs izdziedē salauztās sirdis”? Tāpēc, ka cilvēkam galvenais – sirds, jo tā ir tilpne, kas paredzēta augstākai gaismai. Taču, ja tilpne salauzta, tad viss, ar ko tā tiek piepildīta – līst laukā uz ārieni.
Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Svētīšanas mērķis”, 16. p.: … Tādējādi svētīšanā, ar kuru cilvēks svēta Radītāju, viņš atmodina svētību no augšienes, kas piepilda visas pasaules.
Bāls Sulams, grāmata “Or bair”: Pārliecība – tā ir ticība sev. Psiholoģiskajā nozīmē, tā ir izturības sajūta. Jo nekas nespēj pretoties vēlmei, izņemot nespēku vai nepacietību.
Tādējādi varonis, kurš jūt sevī lielu pacietības spēku, un kurš neatkāpjas nekādu šķēršļu priekšā, tic sev un saviem spēkiem.
Pieteikties RSS barotnei