Mūsu ceļa sākumā, tūkstošu gadu attīstības gaitā attiecīgi mūsu pasaules laikam, mēs virzamies uz priekšu saskaņā ar gēniem, rešimot, kas mūsos atmostas, kas piespiež mūs realizēt tos.
Jo attiecībā pret dabu mēs atrodamies stāvoklī, kas dēvēts „šī pasaule”, un mums jāiziet šīs pasaules pakāpe. Katru reizi mūsos atmostas jauna, lielāka vēlme baudīt, – daudz augstāks rešimo, kuru mums nepieciešams realizēt, cenšoties pēc iespējas vairāk piepildīt. Kad beidzas visi informācijas gēni, rešimo, no tās ceļa daļas, kas dēvēta „šī pasaule”, mēs sākam sajust jauna tipa gēnus-rešimo. Pirmais jaunais rešimo tiek dēvēts „punkts sirdī”. Tad mums jāsāk iemiesot šis rešimo uz jaunu nosacījumu, jaunas līdzības pamata, – nevis saskaņā ar šīs pasaules vēlmi baudīt, bet saskaņā ar vēlmi dot, kura tagad mūsos atmostas. Tādā veidā mēs virzamies uz priekšu, – vienmēr ne pēc savas gribas, bet gēnu-rešimot spiediena ietekmē, kuri mūsos atmostas. Cilvēks neko nevar izdarīt, izņemot to, ko prasa dvēsele, jo rešimo iekšienē jau ielikta informācija par visu. Taču mēs – tikai vēlme, kas pilnībā tiek vadīta ar šo gēnu-rešimot palīdzību. It kā dators, kurā ievadīta programma un dati. Taču pakāpienu daba mūsos vienmēr paliek nemainīga – mūsu vēlme baudīt dalās uz 125 porcijām – pakāpēm, kuras mērojot mēs paceļamies augšup. Kamēr nepabeigsim labot iepriekšējo vēlmes porciju baudīt, pilnībā veicot visas nepieciešamās labošanās uz šīs pakāpes, – nav iespējams virzīties uz priekšu uz nākamo pakāpi. Pakāpienu daba – tas ir nemainīgs likums, un nekādas viltības nelīdzēs mums no tā izvairīties un noslēpties, vai izdarīt tajā kaut kādus atvieglojumus. Viss atkarīgs tikai no tā, kā mēs cenšamies izpildīt šī likuma noteikumus.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →