Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Ēzeļu dzinējs”, 88. p.: … Viņam sacīja: “Taču tu mums neatklāji ne savu vārdu, ne savu mājvietu?”
Viņš atbildēja: “Brīnumskaista ir mana mājvieta un ļoti man mīļa. Un tas ir viens tornis, kas lidinās gaisā, liels un cēls. Taču dzīvo šajā tornī tikai Radītājs un viens nabags. Tā ir mana mājvieta”.
Ja lasot Zoar, mēs sākam baudīt tā izklāsta veidu, – tā jau ir problēma, jo bauda apslāpē iekšējo meklējumu.
Jautājums: Bet kas man šeit jāmeklē?
Atbilde: Pieņemsim, mēs ejam ar biedru pastaigā – un saņemam acumirklīgu baudu. Jo mēs taču ejam – un uz katra soļa gūstam baudu: dzied putni, zaļo zāle, pūš liegs vējš, spīd saule. To dēvē par pastaigu, jo mēs saņemam baudu no pašas iešanas.
Var iet arī citādi. Mēs ejam, līst sviedri, mums ir grūti un mēs nolādam visu šo ceļu. Taču kādēļ turpinām iet? – Jo vēlamies sasniegt mērķi un nav iespējams nonākt pie tā patīkami un viegli. Pats ceļš ir tāds, ka ar prieku mēs no tā atteiktos, ja varētu ar vienu lēcienu sasniegt mērķi.
Proti, pret ceļu var izturēties dažādi: kā pret pastaigu vai kā pret līdzekli mērķa sasniegšanai. Pastaiga – tas nav līdzeklis, bet mērķis pats par sevi, kuru sasniedzam uz vietas. Tagad tev pašam jāizvēlas, kādā procesā atrodies. Vai tu vispār ej? Vai atrodies pastaigā? Vai varbūt dodies pretim mērķim? Ja tu lasi Zoar un gūsti baudu no pašas lasīšanas, – tas nozīmē, ka atrodies pastaigā. Tev jau tāpat ir labi un tu neatceries par tālo mērķi. “Cik skaisti tas stāsta! Kādu baudu gūstu no katra vārda!” Tā ir pastaiga. Tev pietrūkst nolūka, iekšējā meklējuma, centiena uz vienotību ar biedriem. Tikko tu domā par savienošanos, – tu redzi, ka tev tas pietrūkst. Tad tā vairs nav pastaiga, bet ceļš uz mērķi.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →