No kā cieš kabalists

Kabalists cieš no tā, ka redz pasaules atpalicību virzībā uz Radītāja atklāšanu, vienotību, absolūtas dzīves sasniegšanu. Mēs esam spējīgi to izdarīt, mums šim nolūkam ir visi nosacījumi, taču mēs noniecinām šo iespēju un nepildām. Tādā veidā izraisam attiecībā pret sevi dažādas problēmas un sagādājam ciešanas Radītājam. Tieši tāpēc, ka kabalists sasniedzis Radītāja atklāšanu, viņš cieš vairāk par visiem. Jo attiecībā pret visu pasauli, viņš gluži kā māte attiecībā pret bērniem. Visa pasaule – tās ir viņa kelim, viņa dvēseles daļas. Kamēr tās nav izlabotas, kabalists cieš par tām vairāk, nekā tās pašas. Katrs cilvēks jūt savu personīgo egoismu un cieš no tā, ka viņa kli ir tukša. Kabalists ietver sevī visus, vēlas izturēties pret visiem ar mīlestību un piepildīt ar absolūtu labestību. Taču cilvēki to nevēlas – nepiekrīt apvienoties un kaut mazliet atcelt (atteikties) savu egoismu, lai radītu vienu lielu vēlmi/ kli, kuru var piepildīt ar Bezgalības gaismu. Kabalists nespēj izlabot pasauli, – tikai izjust ciešanas attiecībā pret to un gaidīt, kamēr cilvēki izrādīs minimālu gatavību virzīties uz priekšu. Protams, vairāk par visu viņš pārdzīvo par saviem skolniekiem, jo viņu ciešanas mērķtiecīgas. Viņš nevar tos virzīt uz priekšu mākslīgi, – tas viņiem kaitēs, traucēs attīstībai. Tāpēc viņš runā ar tiem līmenī, kuram tie atbilst. Mēs studējam materiālu balstoties uz pirmavotiem, un mūsu saikne ar tiem nosaka, cik daudz mēs visi kopā spējam no tiem saņemt. Tieši to es stāstu, bet nevis to, ko saprotu savā vēlmē. Es strādāju ar kopējo vajadzību, kas rodas, lai atklātos visiem.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed