Zoar Grāmata. Priekšvārds. Raksts “Rabīna Hijas vīzija”, 52. p.: “Laimīgs tas, kurš atnāk šeit bez kauna”. Tad ieraudzīja viņš rabīnu Elazaru un pārējos pasaules pīlārus, kuri nejuta kaunu. Taču pats rabīns Hija juta kaunu.
Jautājums: Ko nozīmē kauns garīgajā darbā? Kāda ir tā funkcija?
Atbilde: Tieši garīgajā pasaulē izpaužas īsts kauns. Tas sagatavots tikai augstām dvēselēm, kuras ar savām īpašībām līdzinās Radītājam. Mūsu pasaulē es kaunos par to, lai tikai neviens neuzzinātu par manu egoismu. Es bīstos par kaitējumu sev, baidos, lai mani nepazemotu, neatstumtu. No otras puses, garīgais kauns – tā ir bijība par to, vai esmu izdarījis visu iespējamo, lai sniegtu labpatiku Radītājam. Bīstos, ka neesmu realizējis pilnībā visas man dotās iespējas. Radītājs man sniedz baudu, Radītājs dod man spēkus, lai to pārvarētu, Radītājs izveido man visus nosacījumus. Vai tāpat esmu izveidojis simtprocentīgu atstaroto gaismu? Vai neesmu kaut ko palaidis garām? Vai neesmu izrādījis kaut kur vājību? Mūsu pasaulē kauns var likties kā briesmīga sajūta, ja cilvēks ir pietiekami attīstīts. Taču garīgajā – tā vienkārši ir patiesība, no kuras nav iespējams patverties, kuru nenoslēpsi, nepiesegsi. Šeit mēs sevi attaisnojam, slēpjamies aiz atrunām: “Visi zog, un es zogu”. Reizēm mēs varam kaut kā nokārtot situāciju uz vietas, taču laikam ritot, aizmirstam momenta sākotnējo asumu. Mūsu pasaule šajā nozīmē ir ļoti “viegla” salīdzinājumā ar garīgo. Tur kauns – tā ir patiesības tiesa.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →