Bāls Sulams, “Reliģijas būtība un tās mērķis”: “Radītāja labā attieksme nekļūst acīmredzama, līdz brīdim, kad radījums attīstīsies pilnīgi.
Tieši otrādi, vadība parādās vērotājam vienmēr kroplīgā iesaiņojumā. Saproti taču, ka Radītājs pastāvīgi dara tikai labu Saviem veidojumiem, bet šī labestība nāk no Viņa kā mērķtiecīga vadība”. Sistēma iekārtota tādā veidā, ka, lai nonāktu līdz mērķim, atdeves īpašībai, mums jāatklāj sevī pretējas īpašības. Pie tam, atbilstoši virzībai uz mērķi, mēs atklāsim sevī arvien lielāku pretsatu. Starpība starp pozitīvo un negatīvo pastāvīgi pieaug: es atklāju daudz stiprāku negatīvismu – pret lielāku pozitīvismu. Proti, mans materiāls – vēlme baudīt – nav neitrāls. Nē, es neesmu neitrāls, es nevēlos atrasties nullē, es vēlos baudīt, un tādējādi pat nulle izsauc manī sliktu sajūtu. Man ir labi tikai tad, kad esmu piepildīts, tikai kad esmu plusā. Bet kas būtu, ja man pavisam mazliet pietrūktu līdz plusam? – vienalga man ir slikti. Starpība starp vēlamo un patieso nekavējoties izraisa manī jautājumu “Kāpēc?” – Tāpēc, ka mans egoisms ir aizvainots: kāpēc neesmu piepildīts? Man pienākas viss! (vairāk…)
Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība -
Nav komentāru→