Uz garīgo – šķērsojot šo pasauli

Zoar, nodaļa “Bešalah” (Beshalach), 470. p.: …Kā sacīts: “Jo izdzēšot, Es likvidēju atmiņas par Amaleku no debesu dzīlēm”. “Izdzēšot” – to augšienē, “likvidēšu” – lejā, “atmiņas” – tas ir, atmiņas augšā un lejā. “Augšā” un “lejā” – sacīts ne par mūsu pasauli. Jo mūsu pasaule nav labojama, tajā nav ko labot.
Visai šai pasaulei, kurā mēs dzīvojam mūsu parasto dzīvi ķermeņos kā visi pārējie cilvēki, – līdz brīdim, kad mūsos mostas punkts sirdī un mēs nonākam grupā, pie saiknes ar garīgo, – nav nekāda sakara ar labošanos un garīgo pasauli.
Runa iet par vēlmi, kas sākas no punkta sirdī un pēc tam iekļaujas grupā, proti, citu punktu sakopojumā, sirdīs, šos punktus nepieciešams savienot kopā. Zoar runā tikai par to. Visa pārējā realitāte, kuru mēs redzam apkārt, nav labojama un tai nav sakara ar garīgo. Patreiz mēs redzam sev priekšā milzīgu materiālo pasauli, taču garīgajā tā neeksistē. Tā mums dota tikai tam nolūkam, lai no tās un tālāk mēs sāktu garīgo dzīvi. Attiecībā pret garīgo mūsu pasaule neeksistē. Tā ir kaut kāda iedomāta realitāte, no kuras mēs varam patstāvīgi un neatkarīgi ienākt garīgajā. Radītājs dod mums punktu sirdī, un ar to mēs virzamies uz priekšu. Ja patreiz mēs izlaistu mūsu stāvokli caur īpašu filtru, kas izlaiž cauri tikai to, kas patiešām saistīts ar garīgo, patieso, bet ne šķietamo pasauli, – tad tikai punkti sirdīs izietu caur to. Visu pārējo filtrs absorbētu un tas izzustu, jo tas vienkārši neeksistē. Proti, šķietamā šīs pasaules realitāte paredzēta tikai tam nolūkam, lai no tās un tālāk mēs ar saviem punktiem sirdīs sāktu ienākt garīgajā pasaulē.
Tomēr šajā šķietamajā realitātē mums jādzīvo, kamēr nesavienosim visus punktus sirdīs vienā garīgajā realitātē, līdz pilnīgai labošanai (Gmar Tikun). Tad šī mūsu pasaules šķietamā aina izzudīs. Taču līdz tam mūsu pasaule neizzūd, jo katrā labošanās darbībā, līdz pat pēdējai, mums tomēr jāatrodas mūsu pasaules šķietamajā ainā, jo katru reizi jaunu labošanos mēs sākam no šīs pasaules. Par rabīnu Šimonu, Zoar Grāmatas autoru, sacīts, ka pirms savas pēdējās labošanās viņš sajuta sevi par “Šimonu no tirgus”, proti, nokrita līdz šai pasaulei un juta, ka eksistē tikai tajā. No tās un tālāk viņš jau veic pēdējo, visaugstāko labošanos. Tādējādi šī šķietamā realitāte, kuru mēs dēvējam “mūsu pasaule”, – ļoti svarīga, jo sniedz mums atrautības sajūtu no garīgā.
Tieši šīs atrautības dēļ, katru reizi sākot labot vēl vienu neizlabotās vēlmes devu, kas mūsos atklājas, mēs labojam to patstāvīgi un neatkarīgi, – izejot no šīs pasaules, neeksistējošās garīgajā, no “nekā”.
Tādēļ šī pasaule ir ļoti svarīga. Tāpēc mēs sakām, ka cilvēkam jāatrodas normāli iekārtotā stāvoklī šajā pasaulē, visās tās sistēmās, – jābūt darbam, ģimenei, jāmācās, jādara viss, kas pienākas. Bez tā viņš nebūs iekārtots pēc līdzības ar garīgo un nespēs sevi izlabot, pareizi ieejot garīgajā pasaulē.

Avots krievu valodā

Diskusijas | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: