Klejojošās atdeves dzirkstis

Vēl kopš senās Babilonas laikiem palikuši cilvēki, kas izcēlušies no “Isra-ēla” (jašar-kel – vēlme pēc Radītāja). Vēstures gaitā to skaits palielinās, dvēselēm savstarpēji iekļaujoties viena otrā. Tādējādi patreiz ir tik daudz cilvēku, kuri meklē garīgo atbrīvošanu – iziešanu no egoistiskās saņemšanas īpašības – uz atdevi. Katrā no mums, mūsu iekšienē, norisinās tāda iekšējā cīņa starp vēlmēm “Isra-els”, kuras tiecas nonākt pie atdeves un mīlestības un visām parējām manām vēlmēm, kuras pagaidām nevēlas dzirdēt par atdevi un savienošanos. Tā cilvēks pastāvīgi svārstās, uz kuru pusi nosliekties, kādai varai pakļauties. Ja vēlme patiešām virzīta uz atdevi, tas ir, garīgā dzirksts, kas palikusi no šķelšanās, tad cilvēks nespēs palikt iegremdējies savā egoismā, savās vēlmēs, kas dēvētas “pasaules tautas”. Garīgās dzirkstis neizbēgami iznirs no turienes.

Sākumā tās nokrita un sajaucās ar šo milzīgo egoistisko vēlmi, it kā iesviestas šajā “buļjonā” un piesātinājušās ar to, bet pēc tam tās izvelk atpakaļ kopā ar piesātināto tajās vēlmi (avijutu). Proti, dzirksts (G”E) atgriežas savā vietā, bet ielenkta ar vēlmēm, kas tai piestiprinājušās – tās tiek dēvētas “AHAP de-alija”. Taču kamēr “Israēls”, vēlme pēc Radītāja, iegremdēta vēlmēs “pasaules tautas”, tā nespēs rast mieru un tās to izspiedīs kā svešķermeni – lai paceltos un izdarītu labošanos. Atrasties šo vēlmju varā – arī tiek dēvēts par trimdu. Pacelšanās un labošanās – tiek dēvēta par atbrīvošanos.

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa:

Nākamā ziņa: