Mēs dēvējam gaismas tilpņu vārdos: NEHIJ, HABAT, HAGAT. Taču kāpēc tās nevarētu vienmēr dēvēt to pastāvīgajos vārdos: Nefeš, Ruah, Nešama, Haja, Jehida?
Lieta ir tajā apstāklī, ka gaisma ārpus tilpnes neeksistē! Mēs neko nevaram sacīt par gaismu kā pašu par sevi. Gaisma – tas ir iespaids tilpnes iekšienē.
Es sajūtu no tās prieku vai trīsas – un šis prieks neeksistē bez manis. Tādējādi Radītājs tiek dēvēts “Bo-re” (“atnāc un ieraugi”) – Viņš tiek uztverts tikai tilpnes iekšienē – vēlmē. Mēs varam runāt tikai par matēriju un formu, kas ietērpta matērijā, – taču abstraktā forma mums ir neizzināma. Tādēļ pats galvenais – tās ir tilpnes-vēlmes un sajūtas tajās. Sajūta atkarīga tikai no pašas kli uztveres. Mēs nezinām, kas īstenībā notiek – mēs uzzināsim tikai savu reakciju uz notiekošo. Taču, kas par parādību norisinās ārpus tilpnes – mums nav zināms. Caur manu tilpni plūst kaut kāda gaisma un mana dvēsele trīs. Pēc tam caur mani plūst cita gaisma un es piepildos ar sajūsmu. Kur starpība? Starpība tikai pašā tilpnē – es nezinu, kāda gaisma plūst, es nekad nespēšu par Viņu neko sacīt – tikai par savu reakciju. Taču caur mani pastāvīgi plūst viena un tā pati gaisma. Vai tad Viņš mainās?! – Man tas nav zināms, es neko nevaru Viņā izmērīt… Es mēru tikai savu tilpni: tās iespaidus un izmaiņas. Taču kas liek manai tilpnei pēkšņi mainīties? – Tā mainās garīgo gēnu (rešimot) iedarbībā un pati par sevi. Es pat tieši nezinu, kā un no kā! Taču es vienmēr runāju tikai par savu tilpni – un tas ir ļoti svarīgi, jo nosaka visu realitātes uztveres principu, kura atrodas nevis kaut kur ārpusē, bet mūsu iekšienē. Tādējādi “katrs spriež attiecīgi savai sabojātībai”, un visas noskaidrošanas notiek vēlmju iekšienē, bet gaisma – tā ir sajūta tilpnes iekšienē.Viss mūsu darbs – tikai pašas vēlmes iekšienē un jūtība pret gaismu atkarīga tikai no mums pašiem. Ja es palielinu savu jūtību – tas nozīmē, es paceļos augšup pa garīgajām pakāpēm no šīs pasaules līdz Bezgalības pasaulei. Visa starpība starp pakāpēm – tikai manā jūtībā pret notiekošo. Es arī patreiz atrodos Bezgalības pasaulē, – kāpēc tad tās vietā es sajūtu šo briesmīgo pasauli?! Viss iemesls manā nejūtībā… Man jānomaina brilles uz kontrastainākām, pēc tam uz tālskati, pēc tam uz teleskopu – un es redzēšu citu pasauli.Visa realitāte – tā ir sajūta manā iekšienē. Tāpēc kabala tiek dēvēta par iekšējo zinātni, jo tā atklāj tikai to, kas slēpts mūsu iekšienē. “Atnāc un ieraugi” (Bo-re) savu Radītāju sevis paša iekšienē! Visas reliģijas, metodikas un ticības apgalvo, ka mums jāizlabo sevi attiecībā pret ārējo pasauli. Taču kabalas zinātnē mēs labojam tikai sevi pašus: grupa un visa pasaule, viss atrodas manī. Nav pieļaujams uzskatīt citādi, jo tas uzliek man par pienākumu laboties tikai pašam. Es nešķiedīšu spēkus un netērēšu laiku uz kļūdām, cenšoties izlabot visu pasauli un citus cilvēkus. Šis princips darbojas kā kopējā, tā arī atsevišķajā: attiecībā pret visu cilvēci un grupu. Rezultātā mēs pakāpeniski atklājam šo patiesību, ka cilvēkam nepieciešams izlabot tikai sevi pašu un ar to labosies visa pasaule – no iekšējā apļa līdz pašam ārējam. “Cilvēks – tā ir maza pasaule”.

Filed under: Garīgais darbs, Realitātes uztvere | Add Comment →