Mūsu audzināšanas sistēmai jāstrādā tajā virzienā, kurā darbojamies mēs paši. Nedrīkst stāstīt bērniem muļķības un nepatiesību, nedrīkst veidot viņu uztverei nepatiesu pasauli. Katrai rotaļlietai bērns jāvirza uz reālo dzīvi, uz patieso analīzi. Jebkurai detaļai jābūt lielās pasaules patieso reāliju mazam analogam. Pakāpeniski mēs to plaši atveram bērniem, bet tā ir patiesa pasaule, nevis fikcija. Sargājot bērnu, es ielieku to ierobežotos rāmjos, bet šajos rāmjos dodu viņam brīvību.
Viņš mācās kļūt par cilvēku no savām rīcībām, ierobežotos, drošos apstākļos. Pakāpeniski robežas paplašinās, pakāpeniski viņā formējas cilvēks. Pie tam es nepiedāvāju iepriekš gatavus risinājumus, bet tikai ierobežotu piemēru. Es nesalieku konstruktoru viņa vietā, bet tikai parādu piemēru atdarināšanai un atstāju fantāzijas un jaunrades brīvību, bet dažreiz sagatavojot uzdevumus, lamatas – jo mācās no kļūdām. Tikai tādā veidā spēšu sagatavot viņu dzīvei. Vai tad iespējams visas atbildes dot iepriekš? Tieši otrādi, mēs augam risinot uzdevumus un vingrinājumus, izmēģinot un kļūdoties. To pieredze formē bērnam pareizu pieeju un viņš jau zina, kā uzsākt lietu, kā atrisināt problēmu. Rezultātā, ja viņš kļūdās, tad tikai tādēļ, ka bija piepeši pieķerts, negaidīja tādu pagriezienu. Katra nākamā pakāpe sākas tieši tā: tā ir jauna un neparedzama un tāpēc bērns kļūdās, – bet pateicoties tam, mācās no savas kļūdas un tā viņam nāk par labu.

Avots krievu valodā

Filed under: Audzināšana un bērni, Ikdienas nodarbība | Add Comment →