Cilvēks virzās uz priekšu, kad spēj noturēties divu līniju priekšā: labās un kreisās. Līnijā, kas nostiepjas no augšas uz leju, viņš izjūt pagrimumu, vilšanos, izmisumu, nespēku un nomāktību. Līnijā, kas ved no lejas uz augšu, viss otrādi: šeit mēs nonākam pie analīzes. Piemēram, es jūtu pilnīgu fizisku, mentālu un morālu nogurumu – nav iespējams koncentrēties domās, apziņa aizmiglota, nekas nešķiet svarīgs. Kā romancē: “Es vēlos aizmirsties un iemigt”, lai neko nejustu. Taču paceļoties uz mirkli pāri šim stāvoklim, es novērtēju to kā labu. Kā Psalmā: “Mirušais, brīvs!” – tieši tagad esmu brīvs no sava egoisma, tas miris un neko no manis neprasa. Ja atnāks vēl nedaudz vairāk gaismas, es sapratīšu šī stāvokļa cēloni, – ka to man sūta Radītājs. Viņš vēlas, lai es sāktu to izprast: kādam nolūkam man ir vēlme, kas neko nevēlas un ne uz ko nav spējīga, kādēļ Viņš to man sūtīja?
Gaisma ēno tekošo pagrimuma stāvokli, paver tā cēloņus, kas kļūst man par jaunas virzības uz priekšu izejas punktu. Kā sacījuši viedie: “Kur krīt egoists, tur taisnais paceļas” – egoists manī kritis un no tā dzimis taisnais. Vienā līnijā es redzu, ka esmu kritis līdz pašiem dziļumiem, bet divās līnijās es sāku pacelšanos. Visa apturēšana atkarīga tikai no gaismas darbības – lai gaisma man pievienotu šo otro līniju, palīdzētu sākt domāt augstāk par pašām sajūtām, paceltu pāri sajūtai “rūgts/salds” – līdz analīzei “patiesība/meli”. Pastāvīgi jādod gaismai iespēja, lai tā varētu pacelt pāri sajūtai un parādīt patiesību, iemeslu, Kurš to dara. Pat netieša cēloņa – Radītāja sajūta/zināšana, kurš attēlo manī pasaules ainu, maina manu tās uztveri uz pretēju – esmu priecīgs, ka Radītājs man deva tik negatīvu un zemu sajūtu – vājumu, kas ļauj rīkoties.Situācija izskatīta, tagad man ir mērķis un līdzekļi. Atmodies, es sāku celties augšup.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →