No Bāla Sulama raksta “Sešsimts tūkstoši dvēseļu”: Katra dvēsele labojoties pievelk visu kopējās dvēseles gaismu un ar to veicina visas paaudzes dvēseļu labošanos. Tādā veidā visas dvēseles atkarīgas viena no otras. Tā notiek visu dvēseļu pilnīgas savstarpējās saiknes rezultātā. Tādējādi neviena dvēsele nevar pacelties augšup nepavelkot sev līdzi visas dvēseles. Tās pacelšanās atkarīga no tām. Tā ir integrālā sistēma, kur viss ir savstarpēji saistīts. Katra dvēsele labojoties, labo savu saikni ar citām dvēselēm un tāpēc tās arī pietuvina labošanai. Izlabot sevi – tas nozīmē, izlabot savu saikni ar pārējiem. No tā dvēseļu personīgais stāvoklis paliek iepriekšējais, es tikai sagatavoju tās labošanām, kuras tās veiks pēc tam. Jo esmu attiecībā pret tām kā iepriekšējā paaudze. Es nodibinu saikni ar tām, bez to ziņas un izpratnes par to, ko es daru.
Es izmantoju visu dvēseļu sistēmu, lai izlabotu tajā saites, cik vien tas ir iespējams. Taču dvēseles, kuras pagaidām tam nav gatavas, nespēj manas darbības saprast un sajust. Tās vēl nav nonākušas pie tādām labošanām, bet es izmantoju tās labošanā un tas tiek dēvēts par dēlu sagatavošanu no tēvu puses.
Tieši tāpat kā mūsu pasaulē mēs pilnveidojam pasauli nākamajai paaudzei, bet mūsu bērni atnāk un izmanto visu gatavu. Mēs labojam saikni starp mums, izlabojam mūsu slāni līdz pat atšķirību dzēšanai starp dvēselēm un no mūsu puses visa cilvēce tiek izlabota. Taču pašas dvēseles to nejūt. Kad pienāks to laiks laboties, šim nolūkam tās saņems visu gatavu.Kāpēc tām viss pienākas? Es arī kādreiz saņēmu palīdzību no iepriekšējām paaudzēm, no iepriekšējām dvēselēm. Katra nākamā paaudze dzimst vēl ar lielāku egoismu un tāpēc bez tādas sagatavošanās nespēj izpildīt savu darbu. Visi veic relatīvi vienādu darbu: kam jālabo lielāks egoisms, saņem lielāku palīdzību.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →