Pirmā labošanās tā ir vēlme – atdeve atdeves dēļ. Tas nozīmē, ka es saīsinu savas vēlmes izmantošanu, jo tā ir egoistiska, proti, sevis dēļ, nevēloties nodarīt ļaunumu citiem, kā sacīts: „Nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu tev!” Taču pat šajā egoistiskās vēlmes izmantošanas ierobežojumā iekļauta labošanās, jo es taču ne tikai atturu sevi no ļauniem darbiem. Tomēr, ja man būs iespēja nozagt un tā, ka neviens neuzzinās, kas mani apturēs?
Man ne tikai jāatslēdzas no visām vēlmēm, it kā tās neeksistētu. Labošanās iet vēl tālāk – man jāsajūt, kādu ļaunumu nodaru tuvākajam, kādas ciešanas viņš jutīs! Tieši šo ciešanu sajūta nedrīkst pieļaut, lai es zogu, kā sacīts: „Nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu tev!” Es izjūtu tuvākā vēlmes. Sākumā ļaunuma apzināšanās man it kā sasien rokas, lai nezagtu, bet pēc tam mani atbrīvo un dod visas iespējas, zodz līdz bezgalībai, visu, kas pieder citiem un pat Radītājam! Viss atļauts un tev nekas par to nebūs! Taču es jau sāku sajust „Šhinas ciešanas”, svešas ciešanas, it kā es būtu nozadzis, atņēmis, noslepkavojis…un it kā būtu apzaguši, noslepkavojuši mani. Es sajūtu sevī svešas sāpes, it kā cēlonis būtu manī! Es – it kā Radītājs attiecībā pret viņiem, kurš radījis ļaunuma sākotni – un tādā veidā starp mums veidojas saikne. Es kļūstu it kā Bina, māte, kura sajūt visas bērnu vēlmes un visu ļaunumu, kas tiem tiek nodarīts, ja par viņiem nerūpējas. Pēc tam mums atklājas otrais labošanās etaps: kā iespējams dot tuvākajam. Šeit cilvēks jau kļūst par pārvadu kanālu starp pasauli un Radītāju. Viņš jūt, ka tikai viņš spēj nodot tiem piepildījumu un noziegums nav tajā apstāklī, lai nozagtu – bet tajā, ka viņš nepiepilda to vēlmes. Lūk, tas jau tiek dēvēts par mīlestību pret tuvāko kā pret sevi pašu. Tieši uz sevis cilvēkam jāsajūt abas labošanās stadijas: „Nedari citam to, ko nevēlies, lai darītu tev!” un „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →