Kurš pēdējais rindā uz sīpolu mizošanu?
Jautājums: Ja Kongresā nodarbības laikā es dežūrēju apsardzē? Visi sēž un klausās jūs, bet es no ārpuses pārbaudu caurlaides. Pat ja dzirdu radiotranslāciju caur austiņām, tas jau nav tas…
Atbilde: Tieši tā arī ir tava “peļņa”. Jo tu apkalpo citus: viss, ko viņi “uztver” nodarbībā, tu organizē un nodrošini. Citiem vārdiem, viņi patreiz saņem piepildījumu ar tavu starpniecību.
Jautājums: Bet kā tad tā, līdz manīm taču nenonāk nekas no viņu iespaidiem?
Atbilde: Tieši otrādi, visi viņu iespaidi nonāk no augšienes caur tevi. Tu it kā saņem atalgojumu no katra no viņiem. Vai tas ir slikti? (vairāk…)
Brīvība sākas tur, kur es lemju: vai tikšu galā no augšienes vai nē, vai ir Radītājs, vai esmu atkarīgs no Viņa uz visiem 100%? Tomēr, ja nē – tad kur ir mana brīvība? Ja nav nekādas brīvības un neko nevar mainīt, – tad nav par ko domāt. Bet ja esam spējīgi uz brīvām darbībām – tad ko tās sevī ietver? Tieši šeit sākas noskaidrošana: kādēļ es dzīvoju, kāda ir dzīves jēga, kas ar to notiks, kāds tajā labums? Proti, es vēlos zināt, vai esmu savas dzīves saimnieks un vai varu tajā kaut ko mainīt? Šie jau ir jautājumi, kas cilvēkā nonāk no cilvēka līmeņa. Visas noskaidrošanas nosaka, kur varu rīkoties pats, pretstatā Radītājam, dabai, kas valda visā – vai eksistē tāds brīvs punkts ārpus manis, atsevišķi no visas dabas.
Radītājs mums sūta nelaimes un problēmas, visiespējamākās nepatīkamās lietas, – bet mums jāsaskata tajās labsirdīgs nolūks un tēvišķa mīlestība. Jo Radītājs labs un dara labu gan ļaunajiem, gan labajiem. Citiem vārdiem, Viņš nedala mūs labajos un ļaunajos, jo tādus mūs radījis, bet katrs no mums pēc sava prāta uztver Radītāja attieksmi, proti, savu dzīvi.
Mēs dēvējam gaismas tilpņu vārdos: NEHIJ, HABAT, HAGAT. Taču kāpēc tās nevarētu vienmēr dēvēt to pastāvīgajos vārdos: Nefeš, Ruah, Nešama, Haja, Jehida?
Jautājums:
Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 451. p.: Trešajā maiņā ķerubi vicināja spārnus un skaļi sludināja dziesmu, kā sacīts: “Alliluja. Suminiet kalpi Radītāju, Radītāja vārdu! Lai svētīts Radītāja vārds no saullēkta līdz norietam”. Tad eņģeļi, kas atradās trešajā maiņā, visi skaļi sludināja dziesmu. Desmit Sfirotu Mācībā mēs varam apgūt garīgās darbības trīs līniju, gaismu, kelim, ekrānu, rešimot formā, taču Zoar mums stāsta par tām pašām darbībām kā par svētajiem nedzīvajiem, augu un dzīvnieku objektiem – spēkiem cilvēka darbā.
Ādams – kopējā dvēsele, kuru radījusi gaisma, Radītājs, kā ārējās daļas iekšējā daļa – garīgajā pasaulē. Sākotnējais dvēseles stāvoklis – G”E, AHA”P, egoistisko vēlmju atklāšana, noveda pie grēka – saņemšana sevis dēļ. Rezultātā – šķelšanās un katrā no cilvēkiem ir viņa daļa, kas jāsavieno ar visām pārējām daļām centienā “mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – grupā, kopējā atdeves īpašībā. Ādams – tā tika dēvēts pirmais no cilvēkiem, kurš pirms 5770 gadiem izzināja Radītāju ( no viņa gadu skaitīšanu aizsāka ebreju kalendārs), atdeves kopējo īpašību. Pēc viņa, visiem cilvēkiem 6000 gadu laikā jāsasniedz Radītājs.
Jautājums:
Pieteikties RSS barotnei