Ar mūsu lūgšanām veidotā pasaule
Posted on 16 septembris, 2010
Cilvēki domā, ka lūgšana attiecas uz reliģiju, uz reliģioziem cilvēkiem un attālināta no vienkārša cilvēka. Taču tā nav! Jo visi mūsu ārējie ietērpi, fiziskie ķermeņi, priekšmeti, kuri šajā pasaulē atrodas mums apkārt – tas viss ir vēlmes izpausmes. Nav nekā cita, izņemot vēlmi, kura veido sev visus šos ietērpus. Tādējādi, mēs paši to nenojaušot, ar savām vēlmēm nosakām visu savu dzīvi: kādā stāvoklī nokļūsim pēc mirkļa un kā sajutīsim šo īstenību! Vēlamies to vai nē, bet mēs pastāvīgi izsakām lūgšanu, – tas ir, lūdzam kaut kādu piepildījumu savai vēlmei. (vairāk…)
Rakstā “Kad cilvēkam zināms, ko nozīmē trīsas Radītāja priekšā” Rabašs raksta, ka grēks mēdz būt tieši pacelšanās augšup laikā, kad cilvēks izpelnījies Radītāja mīlestību un nolēmis ņemt to par darba pamatu, atmetot ticību. Un nodomāja, ka vairs nekad nenokritīs, jo ies taču saskaņā ar veselo saprātu. Tomēr no jauna krita mīlestībā pret sevi pašu – par sodu tam, ka zaudēja ticību. Un šis sods – labošanās, kura ļauj atgriezties viņam uz taisnā ceļa, virzoties augšup pa garīgajām kāpnēm. Tieši tādā veidā mums jāuztver savi stāvokļi. Stāvoklis, kurā mums šķiet, ka atrodamies kritumā un esam saņēmuši sodu – patiesībā tiek dots mūsu labošanai. Sajust savu grēku – tas nozīmē vairs negrēkot. Grēks – tas ir tas, ko izdarījām pirms tam! Taču pilnīga grēka sajūta – tā jau ir labošanās.
Bāls Sulams raksta savam pirmajam skolniekam un dēlam, Baruham Ašlagam (Raba”š), (vēstule Nr. 38 no grāmatas “Gudrības Augļi”), ka nedrīkst nolaist rokas un apstāties garīgā ceļa vidū, kamēr cilvēks nenonāks līdz mērķim, viņam nepieciešams spēks nepārtrauktai, arvien lielāku šķēršļu pārvarēšanai.
Rabašs aprakstīja visu mums priekšā esošo garīgo ceļu un paskaidroja, ko mums nepieciešams ar sevi darīt, lai saņemtu gaismu, kura izlabo un piepilda. Nav cita kabalista vēsturē, kurš būtu izdarījis kaut ko līdzīgu virzībā uz Radītāja sasniegšanu. Protams, tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņš bija vajadzīgais cilvēks vajadzīgajā laikā. 
Zoar, nodaļa Vaiehi (Vayechi), 136. p.: Viens putns dodas uz dienvidu pusi – tas, kurš izcēlies no Hohmas dzirksts, labās līnijas. Otrs putns dodas uz ziemeļu pusi – tas, kurš nāk no Binas dzirksts, kreisās līnijas. Viens dodas, kad iestājas diena, – tas, kurš nāk no Hohmas. Otrs, – kad diena dziest, uz vakarpusi – tas, kurš nāk no Binas. Katrs no tiem sauc un pasludina to, ko dzirdēja no vēstneša… no pusnakts saplūsmes gaismas… 
Zoar, nodaļa “Vaikra” (Vayikra), 80. p.: Atnākot pie izraidītās ķēniņienes, ķēniņš redzēja, ka viņa guļ pīšļos. Ja jūs būtu redzējuši cienību, izrādītu viņai tajā laikā un ķēniņa lūgumus viņas priekšā, līdz paņēma ķēniņš viņu aiz rokām un pacēla. Viņš atveda viņu uz savu pili un zvērēja, ka nekad vairs nešķirsies un neattālināsies no viņas. Katrreiz notiek arvien lielākas šķelšanās, reālākas trimdas. Pēdējo trimdu nav iespējams pat salīdzināt ar iepriekšējām. Jo starpība starp tām – ļaunuma atklāšanā, egoistiskās vēlmes (avijut) slāņa atklāšanā līmeņos alef (ego – 1), bet (ego – 2), gimel (ego 3) un dalet (ego – 4). Pēdējā trimdā atklājās ego – 4, bet visas iepriekšējās trimdas bija tikai sagatavošanās tai. Jo tieši ego – 4 nepieciešams izlabot. 
Šķiet, kāpēc gan nesapulcināt no visas pasaules malām tikai tos, kuri attiecas uz pašu aktīvāko daļu, dēvētu “600. 000 dvēseļu” un nodarboties ar viņu garīgo labošanu, neraizējoties par pārējiem? Nē. Šodien mums nepieciešams no paša sākuma atrasties kopējā, integrālā plūsmā. Mēs redzam, ka visā pasaulē norisinās globālās kataklizmas un vispārējā atmoda – visas parādības sāk kļūt tik savstarpēji saistītas un attiecas uz visiem, ka mums nepieciešams parūpēties par šo kopējo organismu. 
Atbilstoši tam, kā mēs apvienosimies un piedalīsimies kopējās darbībās (kongresos, vienotības vakaros, sistēmas “stimulators” kontaktos) – pāri mums sāks velties augstākās gaismas viļņi, pakāpeniski izskalojot mūs uz augstākās pasaules krastu. Tad mēs atklāsim, ka vairums cilvēku kopā iešūpojas uz viena viļņa, veicot kopīgu garīgo kustību! Ņemot vērā, ka augstākais spēks sinhroni darbojas uz lielu cilvēku skaitu, tad šīs garīgās vēlmes spēks un pretim tai esošā augstākā gaisma, kura atklājas šajā savienībā, sāk ietekmēt visu cilvēci – lūk, šī iedarbība tad arī tiek dēvēta par kabalas izplatīšanu! Cilvēki zemapziņā sāks sajust šo parādību, pateicoties tam, ka visi esam saistīti kopā vienā dvēselē. Pat tie, kuri neredzēja un nedzirdēja, neizbēgami sāks iešūpoties uz tā paša viļņa un sajust garīgās kustības klātbūtni pasaulē. Pasaule kļūs jūtīgāka pret gaismas iedarbību. Tādā veidā mēs ar viļņiem, kurus izveidojam kopā, iešūpojam visu pasauli, paceļam un nolaižam to – paceļam augšup atdeves dzirkstis un nolaižam egoistiskos netīrumus, arvien vairāk atdeves dzirkšu parādās augšienē – un cilvēki sāk jautāt par savas dzīves jēgu. Tā mēs paātrinām labošanās procesu.
Pieteikties RSS barotnei