Viss, ko sajūtam mūsu realitātē – pozitīvo vai negatīvo, – paredzēts tam, lai noformētu mūs uz pakāpienu kāpnēm. Nepastāv nekas, kas nebūtu radīts šim mērķim un eksistētu pats par sevi. Viss, kur paveramies – tūkstoši objektu, darbību, spēku, kas atrodas man apkārt šajā pasaulē, eksistē tikai un vienīgi tam, lai es varētu pacelties pa manas garīgās attīstības kāpnēm. Visu man apkārt esošo, apzināti vai zemapziņā, es iekļauju sevī un ar tā palīdzību virzos augšup. Jo, ja viss izplatījies no Bezgalības pasaules un lejup nonācis līdz mūsu pasaules līmenim, – kurā mums tikai šķiet, ka viss eksistē vienā veselumā “neaistītā” veidā, tad kā tas ir iespējams, lai mūsu pasaulē būtu objekti un darbības, kas nav saistīti ar vienotu mērķi, ja no šī mērķa tie nolaidās pie mums? Kā šajā pasaulē var pastāvēt tas, kas nav nācis no Bezgalības pasaules? Bet ja tas nolaidās no Bezgalības pasaules, tātad iznācis no savienojuma, kurš eksistēja tur un pēc tam, izplatoties virzienā uz leju, pieņēma sašķeltības, attālinājuma, sakaru zaudējuma formu. Tādējādi paceļoties augšup pa kāpņu pakāpieniem, tev jāceļ augšup aiz sevis visa realitāte, visa “šī pasaule”. Sacīts, ka cilvēks virzoties augšup, paceļ (izlabo) kopā ar sevi visus dabas nedzīvā, augu un dzīvnieku līmeņus.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →