Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 170. p.: Brīdī, kad dvēsele atstājusi cilvēku, visi viņa tuvinieki un draugi augstākajā pasaulē cēli soļo ar viņa dvēseli un norāda tai paradīzes vietu un soda vietu.
Jautājums: Cilvēki, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi, stāsta par savām vīzijām un tas vairums gadījumos sakrīt ar rakstīto Zoar Grāmatā, kaut gan viņiem nav nekādas sapratnes par kabalu…
Atbilde: Kabalas sapratne nepalīdz cilvēkam ieraudzīt garīgo pasauli. Sajust augstāko pasauli var tikai izlabotā dvēselē. Studē cilvēks kabalas grāmatas vai nē – tam nav nozīmes. Svarīgi, vai viņš vēlas ar to sevi izlabot. Pret cilvēku pārdzīvojumiem, kuri pārcietuši klīnisko nāvi, var izturēties divējādi. No vienas puses, kad cilvēks nonāk kritiskā stāvoklī, – tas ir liels trieciens attiecībā uz fizioloģisko ķermeni, kurš pats par sevi ir ne vairāk kā vēlme baudīt. Mūsu ķermenis mums tikai šķiet materiāls, kurš aizņem vietu, bet patiesībā tā ir vēlme baudīt noteiktu piepildījuma veidu. Ja šī vēlme sajūt tukšumu, līdz pat ciešanām, tad tā, dabiski, nevēlas sajust vietu, vēlme, kurā cieš, vēlas to samazināt, ierobežot šo vietu, mazāk dzīvot, atslēgt savas sajūtas, lietot narkotikas u.c. Jebkurš cilvēks, sajūtot dvēseliskas vai materiālas ciešanas, vēlas tās mazināt, ierobežot savu pasaules uztveri, līdz pat stāvoklim, kad zūd vēlēšanās dzīvot. Taču no tā, ka tu sajūti ciešanas un vēlies pacelties augšup, izrauties no šīs pilnīgās tumsas vietas, rūgtuma, triecieniem, kariem un slimībām, no milzīgām ciešanām, tu vēlies pacelties pāri šai pasaulei, – tu būtībā veic garīgās darbības – nevis atdeves dēļ, nevis tāpēc, ka garīgais tevi pievelk, bet tāpēc, ka ciešanas spiež uz tevi ar tādu spēku, ka izstumj kā kauliņu no ķirša, – un tu strauji pavirzies uz augšu. Tas ir ciešanu ceļš, bet ne virzība uz priekšu, jo tu netuvinies mērķim, nezini par to – tu izvairies no ciešanām kā sitamais dzīvnieks – no koka. Taču tā vai citādi, tu pacelies pāri egoismam, pāri vēlmei baudīt, tu vēlies anulēt to, savu ego: “Es neko nevēlos, tikai lieciet mani mierā!”. Pieņemsim, esmu nolaupījis vienu miljardu dolāru, mani notvēra un uz mūžu ieslodzīja cietumā. Šajā mirklī es vēlos tikai maizi ar ūdeni un būt mājās. Neko vairāk! Taču es vēlējos vienu miljardu dolāru! Vēlme sevi mazina, it kā paceļas “ar ticību augstāk par zināšanām”, tā ir gatava atrasties atdevē, atteikties no sevis, ierobežot, lai tikai nejustu soda ciešanas. Tad šie cilvēki sajūt īstenību, kaut kādā mērā tiem atklājas saikne ar Radītāju. Tomēr tikai uz īsu laiku un tādā veidā, ka viņi nespēj uztvert un noturēt šo stāvokli, jo viņiem šim nolūkam nav personīgo pastāvīgo kelim (garīgās tilpnes) – un tāpēc tas pāriet. Tomēr 99,9% gadījumos viņpasaules sajūtas vietā cilvēki izjūt tikai psihosomatiskus pārdzīvojumus. Jo viņi atrodas jūtu apjukuma, miglainības ciešanās, iekšējo sistēmu darbības atteicēs, tas viss viņiem vienkārši šķiet. Taču radījuma mērķis nav tajā, lai cilvēks klīniskās nāves stāvoklī sajustu garīgo pasauli. Man tā jāsajūt veselā stāvoklī, atrodoties tajā kā pētnieks, kurš apveltīts ar zināšanām, sapratni, sajūtām un ar varu kļūt kā Radītājs.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere, Veselība, ZOAR | Add Comment →