“Priekšvārds grāmatai Panim meirot”, 19. p. Egoistiskā baudas saņemšana ietver sevī nāvējošas indes pilienu un tādā veidā mēs divkārši palielinām savu parādu… Rezultātā ego atņem cilvēkam pēdējo atlikušo dzīvības dzirksti, it kā viņu satiek “nāves eņģelis ar indes pilienu uz zobena asmeņa, bet cilvēks paklausīgi atver muti, norij šo pilienu un mirst”. Mums, radījumiem, Radītāja bauda jāpārvērš par savu baudu atdeves dēļ, lai baudītu divkārt, gan no baudas, gan no saplūsmes ar Radītāju, kad tas vienlaikus būs gan salds, gan patiesība. Taču, kamēr rīkojamies absolūti pretēji un gūstam baudu no divkāršiem meliem – mēs “kairinām savu brūci” un saņemam baudu no tā, ka ar to pietuvinam sevi nāvei! Tas ir pilnīgs pretstats patiesajai dzīvei, jo mūsu iekšējai sistēmai jāstrādā atpakaļejošā režīmā – saņemot, bet atdeves dēļ. Taču ar mums viss notiek otrādi. Sanāk, ka cilvēks pat spēj gūt baudu no savām ciešanām un vēl lepojas ar tām – uz tā izveidota visu nešķīsto spēku vara. Taču garīgais sākas tieši augstāk par to. Citādi rezultātā atnāk nāves eņģelis un atņem cilvēkam pēdējo dzīvības pilienu. Kāpēc tad cilvēks mirst? Viņš nogriež saikni ar gaismu, ar atdevi, kura dabas dota kā maza uguntiņa, kuru saskaņā ar radīšanas nodomu viņam jāattīsta līdz lielai atdevei, mūžīgai dzīvei, lielai liesmai, gaismai. Taču mēs izšķiežam šo dzirksti uz egoistisku dzīvi – un mirstam, tā vietā, lai to attīstītu un iegūtu patieso dzīvi.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →