Ja studēt kabalu tikai tādēļ, lai iegūtu zināšanas, bez vēlmes sevi izlabot – tas nenesīs nekādu labumu! Galvenais, pievilkt sev gaismu, kura atgriež pie avota. Tāpēc pagājušajos gadsimtos kabalisti slēpa savas grāmatas – jo nebija vēl cilvēkos atklājusies vajadzība pēc labojošās gaismas. Kādēļ tādā gadījumā būtu jādod cilvēkam grāmata? Viņš tajā redzētu tikai nedzīvus burtus, tukšus dobumus. Tādēļ pastāvēja aizliegums uz kabalu! Ja cilvēkā nenobriest pareiza vēlme – kabala viņam nenesīs labumu, tikai ļaunumu, jo viņš to apgūs mehāniski un tā arī paliks materiālajā līmenī, kā iepriekš. Taču rodas jautājums: kā tad mēs izplatām kabalu visiem, ieskaitot tos, kuriem vēl nav vēlmes pēc garīgā, “punkta sirdī”?
Mūsu vēlme ietver sevī visus līmeņus. Kopējā garīgā tilpne ietver sevī visas dvēseles, visus cilvēkus, pat tos, kuru dvēselēs vēl nav atklājies rešimot garīgajai labošanai, un viņi nespēj uzsākt to tieši patreiz, jo nesajūt vajadzību sasniegt garīgo mērķi.
Tomēr katrā cilvēkā ir dvēsele! Tās visas iekļautas Bezgalības pasaules Malhut. Tāpēc, pateicoties tam, ka pievienojam sev visas dvēseles un tās iekļaujas mūsu aplī, mēs izstarojam uz tām apkārtējo gaismu, kuru esam sev pievilkuši, kura iedarbojas uz visiem, kuri kaut kādā veidā saistīti ar mums.
Tomēr apkārtējā gaisma neiedarbojas uz viņiem ar tādu pašu spēku kā uz mums. Uz mums tā iedarbojas tieši uz garīgo rešimo – bet viņiem šis rešimo vēl nav atklājies, un gaisma uz to iedarbojas pastarpināti, taču neskatoties uz to, pietuvina tos labošanai un pievieno viņus mūsu kopējam, garīgajam organismam. Tāpēc tas nav veltīgs darbs! Bāls Sulams rakstīja, ka kabalas zinātnes izplatīšana plašām masām – tas arī tiek dēvēts par “Mašiaha taures saucienu”.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība | Add Comment →