Kur atrast sev ēzeļu dzinēju.

Šo sistēmu, kuru mums tagad kopā ir jāizveido, es dēvēju – „Stimulators” – no vārda „stimuls” (no grieķu – asa nūjiņa, ar kuru dzina ēzeļus, piespieda kustēties uz priekšu). Attiecībā pret mums tas darbojas tādā pašā veidā, tikai tādu valodu saprot mūsu „ēzelis” (hamor) – egoistiskā vēlme (homer).
Taču tā vietā, lai dzītu savu „ēzeli” ar dūrieniem, ciešanām, mēs vēlamies atmodināt sevī cilvēku, lai viņš skatītos uz priekšu un pats turp tiektos.
Proti, mums nepieciešams stimuls – bet pozitīvs, „mīlestības ciešanas” no vēlmes sasniegt šo stāvokli, lai tieši tas dzītu mūs „uz priekšu”, nevis miesiskās ciešanas „no aizmugures”. Mums jāizsauc sevī ciešanas no tā: „Kāpēc es vēl neesmu sasniedzis savienošanos un neatrodos saplūsmē ar Radītāju, kāpēc mani nepārņem trīsas?”
Pirmais atgriešanās etaps pie Radītāja: „Atgriešanās caur trīsām” – kad es pats attīstu sevī trīsu sajūtu attiecībā pret garīgo mērķi, pret Radītāju, pret atdevi, nevis bailēs bēgu no sitieniem, kuri dzen mani no aizmugures. Mainu motīvu – stimulu (grieķiski).
Ja skrienu uz priekšu sitienu dzīts (no bailēm šajā pasaulē un/ vai soda nākamajā pasaulē) – tas netiek dēvēts par atgriešanos pie Radītāja. Tā cilvēce virzās uz priekšu tūkstošiem gadu – tā nav garīgā virzība uz priekšu, bet vienkārši dabiskā vēlmes evolūcija, nepatīkama stāvokļa nomaiņa uz jaunu, cerot uz daudzkārt patīkamāku.
Taču atgriešanās pie Radītāja, par kuru sacīts: „tšuva-atgriezt hei- pie vav” – tas nozīmē pašam radīt sevī bailes no tā, ka manī nav atdeves īpašības, mīlestības! Bet ko lai daru, ja neuztraucos par to, nebaidos?! Kur lai ņemu šīs bailes? – Tikai no apkārtnes! Ja apkārtne man acu priekšā izveidos tādu ainu, lai es saprastu, ka mans stāvoklis ir briesmīgs, bet priekšā mani sagaida kaut kas neparasti brīnumskaists – tad es tiecos uz priekšu.
Tas tiek dēvēts par pareizu garīgo stimulu, pateicoties kuram mēs virzamies uz priekšu – jo tā ir virzība uz priekšu pēc paša vēlēšanās, viss šis ceļš jāveic no „atmodas, kas nāk no lejas”.
Taču, ja organizēju sev apkārtni, kura man iedveš tādu virzību uz priekšu, ka skrienu bailēs no tā, ka līdz šim brīdim neesmu sasniedzis šo mērķi, it kā no no aizmugures mani vajātu briesmīgas nelaimes – tad es nekad nepāriešu uz nākamo mirkli! Es neizkustēšos no vietas. Tādēļ mums nepieciešams „stimulators” – pozitīvais stimuls!

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: