Mēs visi iekļaujamies tikai vienā eksistējošā stāvoklī – Bezgalības Pasaulē, kā kopējās sistēmas daļas. Tā eksistē kā vienots ķermenis, līdzīgi dzīvam organismam, kurš sastāv no daudzveidīgām iekšējām apakšsistēmām, kuras atveido asinis, šķidrumu, limfu, nervu signālus. Tādā veidā visi esam saistīti Bezgalības līmenī kā viens brīnišķīgs, mūžīgs organisms, kurš savā līdzībā ar gaismu darbojas kā nevainojami noregulēta mašīna, kura to piepilda. Vēlme un gaisma, kura to piepilda, strādā kopīgā harmonijā.
Kā jebkurā veselā ķermenī, šajā sistēmā norisinās izplešanās-saspiešanās procesi: pulss, elpošana, sirdspuksti. Neskatoties uz to, ka vēlme un gaisma pretstatā viena otrai, tomēr tieši pateicoties tam, starp tām ir tāda dinamika, kas tiek dēvēta par „dzīvi”. No visām šīm izmaiņām arī dzimst dzīves sajūta!
Ja būtu tikai vienīga gaisma vai tikai vienīga vēlme – nekas netiktu sajusts. Radījums sajūt sevi kā eksistējošs tieši pateicoties tam, ka gaisma un vēlme darbojas savstarpējā harmonijā – vienu brīdi gaisma ir lielāka, bet tad uzreiz lielāka vēlme. Tā notiek pastāvīgi, viens papildina otru.
Kādu brīdi gaisma kļūst lielāka, jo vēlme ar nolūku sevi samazinājusi, lai dotu gaismai iespēju rīkoties. Tad atkal gaisma dod iespēju rīkoties vēlmei. It kā šūpolēs – šobrīd viens augstāk, bet tad atkal cits. Tā mēs dodam iespēju viens otram pacelties, uzlidojot augšup! Ar tādu mainības dinamiku veidojam dzīvi.
Tā notiek Bezgalības pasaulē, bet mūsu stāvoklis ir sabojāts ar nolūku, mākslīgi, lai mēs sajustu “gaismas priekšrocību attiecībā pret tumsu” – sajustu savu pretstatu gaismai un paši novestu sevi pie pilnības. Tikai tad mēs spēsim to novērtēt! Ja tomēr esi jau dzimis absolūts, tu tā dzīvosi automātiski un nekad neatklāsi šo pilnību visā tās dziļumā. Tādēļ izveidoti samazinājumi un apslēptības, attālināšanas un šķelšanas – līdz pat pilnīgai radījuma nošķeltībai no Radītāja, līdz galīgi neizlabotam stāvoklim. Un šis labojuma trūkums atrodas mūsu iekšienē, mūsu uztverē – un tikai. Patreiz es sevi sajūtu kaut kādā ķermenī (kas vienkārši ir ilūzija) un kaut kādā pasaulē (šķietamā) un viss tādēļ, ka atrodos bezsamaņā. Es atrodos Bezgalības pasaulē, bet bezsamaņas murgos iztēlojos sev daudzveidīgas ainas. Viss šis mans murgs arī tiek dēvēts par šo pasauli…- beidzamā, viszemākā un sliktākā pakāpe no visiem iespējamajiem stāvokļiem.
No šejienes kļūst saprotams, ka mums pašiem jāpieliek pūles, lai atgrieztos pie samaņas un pilnības sajūtas – tad sapratīsim, ko tas nozīmē, visā tā dziļumā.
Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →