Malhut melnais starojums

Vienā polā atrodas Bezgalības Pasaule – tā ir absolūta bauda visās nozīmēs: izzināšana, izpratne, sajūtas, mūžība, pilnība. Citā polā – šī pasaule, kurā jābūt trūkuma sajūtai it visā.
Taču, lai dotu mums iespēju tajā kaut kā eksistēt, tiek izdarīta apslēptība uz visu Bezgalības Pasauli un mēs šajā pasaulē sajūtam tās trūkumu, tomēr ne tik traģiskā formā – tieši tā iemesla dēļ, ka Bezgalīgā pārpilnība no mums slēpta. Bezgalības pasaule it kā samazina sevi, pakāpiens aiz pakāpiena, veidojot attiecībā pret sevi piecus apslēptības līmeņus – piecas pasaules. Mēs atrodamies zem visām šīm pasaulēm un tāpēc nejūtam, cik daudz mums pietrūkst! Tomēr atbilstoši savai attīstībai, mēs izaugam un paceļamies savā egoismā, un mums pakāpeniski arvien vairāk atklājas gaisma – no tā mēs jūtam arvien lielāku trūkumu, arvien lielāku ļaunumu.
Tāpēc, ja nepielīdzināsim sevi gaismai, mums pastāvīgi kļūs aizvien sliktāk! Nav jābrīnās, ka mūsdienu pasaulē norisinās tādas kataklizmas. Jo ego aug un nostāda mūs arvien lielākā pretstatā gaismai.


Starpība (delta) starp vēlmi un gaismu kļūst aizvien jūtamāka, un rezultātā mēs visi vairāk ciešam. Ja nebūtu visu šo pasauļu apslēptības – mēs vispār nespētu sevi izturēt, jo sajustu sevi attiecībā pret Bezgalības gaismu. Atšķirība starp mums būtu tik milzīga, ka tādu briesmīgu sajūtu nebūtu iespējams izturēt.
Varbūt esat jau pārdzīvojuši tādu sajūtu, ja nē, tad kādreiz sajutīsiet, jo katram reizi dzīvē tā ir jāiziet – tas tiek dēvēts “Malhut Starojums”, sajūta, kad priekšā atrodas absolūti bezcerīga melna tumsa, kaut kas ļoti briesmīgs. Tādā veidā mums atklājas delta starp mūsu pasaules punktu un Bezgalību, ļaujot nedaudz sajust šo baismīgo tumsu. Tomēr visas 125 apslēptības pakāpes, kas atdala mūs no Bezgalības, radītas tieši tam nolūkam, lai mēs spētu izturēt savu stāvokli. Aiz visiem šiem ekrāniem – apslēptībām, mēs jūtamies pārliecinoši, it kā zīdainis līdzās mātei, kurš pats nav spējīgs neko izdarīt, bet jūtas aizsargāts. Tāpat arī mēs jūtamies aizsargāti pateicoties visiem šiem slēpjošajiem ekrāniem, citādi mēs nespētu izturēt augstākās gaismas spiedienu. Gaisma tiktu sajusta kā tumsa! Tā dēvētā “pulsa de-nura” – gaismas trieciens (“dūriens ar gaismas zobenu”), kad gaisma lielāka, nekā kli spēj pieņemt. Tā ir ļoti nepatīkama sajūta, jo mums pastāvīgi jāatrodas līdzsvarā attiecībā pret visām iedarbībām – gan labām, gan sliktām. Pat ja labestība tiek dota pārmēru, parsniedzot mūsu kli iespējas, mēs nespējam to izturēt. Zināms, ka visi dod priekšroku siltumam attiecībā pret aukstumu, bet kad ir pārmēru karsts – tas jau arī nav labi, ne labāk par salu.

Avots krievu valodā

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed

Iepriekšējā ziņa: