Jautājums: Vai iespējams pāriet pie atdeves bez jebkādām sāpēm un ciešanām?
Atbilde: Jā. Ir iespējams veikt tādu pāreju bez ciešanām, ja tas notiek apkārtnes ietekmē.
Apkārtne spēj ietekmēt mani ar tieksmi uz jebkuru, pat pašu nereālāko mērķi. Ja visi man apkārt domās par to – es arī sākšu uz to tiekties.
Tad man nebūs grūti vērtēt atdeves īpašību kā lielu atalgojumu šodienas egoistiskās saņemšanas vietā, – ar nosacījumu, ja tā domās un rīkosies apkārt esošie.
Cilvēks līdzinās datoram, un sabiedrība tajā var izdzēst novecojušu programmu un instalēt jaunu, daudzkārt virzītu uz priekšu, ar jauniem datiem – atkarībā no tā es virzos uz priekšu.
Man nepieciešams saprāts, lai sekotu tam, kurš man norāda ceļu uz garīgo. Tas nemaz nav vienkārši tiem sekot – jo ar to tu nepārvērties par robotu, bet tieši otrādi, izaudz! Tev visu laiku tiek doti traucēkļi, visos līmeņos: nedzīvajā, augu, dzīvnieku, cilvēka, kuri traucē sekot garīgajam ceļam. Tev sevi jāsamazina no sava milzīgā egoisma augstumiem, lai prastu sekot garīgajam skolotājam. Tāpēc nepieciešams liels saprāts, lai atklātu visas sava egoisma ļaunprātības un viltības, nesekot tām, bet iet augstāk par savu saprātu, sekot skolotājam.
Mums sūta tādus stāvokļus, tā sajauc galvu, ka sākam viņu noniecināt un pat ienīst. Ja esi spējīgs pacelties pāri tam un izveidot no sevis “neko”, “pīšļus zem taisno kājām” – tas nozīmē, ka garīgajā ceļā virzies pa taisno pēdām. Tātad, tu esi liels, tu esi tāds pats kā viņš. Jo saņem visu, kas ir viņa saprātā – caur viņu to saņem no Radītāja. Kad tiek sacīts, ka tauta sekoja Mozum kā ganāmpulks aiz gana – tas nenozīmē, ka viņi gāja kā dzīvnieki. Tā ir īpaša forma virzībā uz priekšu, kad tu atcel sevi skolotāja priekšā, Mozus priekšā, bet caur viņu atcel sevi attiecībā pret Radītāju. Tieši tāpat, kā no mīlestības pret cilvēkiem mēs nonākam līdz mīlestībai pret Radītāju – tāpat arī šeit mēs nespējam sevi citādi mainīt. Tu maini savu iepriekšējo formu un iegūsti jaunu – līdzīgu Radītājam. Šajos vārdos nav nekāda noniecinājuma. Ja tu atcel sevi garīgajā pasaulē pret klipot Asija, Ecira, Brija, Acilut pasaules augstumā un seko skolotājam – tu pacelies šo pasauļu augstumos. Runa iet tikai par tavas pretestības augstumu sūtītajiem traucēkļiem. Tas tiek dēvēts “ar ticību augstāk par zināšanām”. Jo man nav tādu zinību kā garīgajam skolotājam un es atceļu sevi attiecībā pret viņu, atceļu savu saprātu un saņemu no viņa jaunas zinības, augstākās pakāpes zināšanas – “ticību”. Manī iegrimst viņa garīgā parcufa, AHAP, lejas daļa un es saņemu tumsu kā gaismu, kaut gan manā egoistiskajā vēlmē tā man šķiet tumsa. Tādā veidā es varu virzīties uz priekšu garīgajā ceļā.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →