Rakstīts: “Un ēdīsiet sen sagatavoto” – mēs atrodamies vienā un taja pašā vietā, vienā un tajā pašā stāvoklī un nekas nemainās. Radītājs jau visu izveidojis Viņa sākotnējā nodomā, Viņa nodoms un darbība nedalāmi. Viņš vēlējās radīt radījumus līdzīgus sev un saliedētus ar sevi – un pati Viņa vēlēšanās jau nozīmē darbību.
Ko tad nozīmē: pagātne, tagadne un nākotne? Tas viss eksistē tikai attiecībā pret mums, bet patiesībā laika nav. Mēs neesam spējīgi runāt un domāt ārpus laika jēdziena. Tikko šķērsojam tā robežas, izzūd visi mūsu vārdi, jo visa mana dzīve balstās uz jēdzieniem “iepriekš” un “pēc tam”, visas manas sajūtas saistītas ar laiku.
Tādējādi, tikai izejot ārpus sevis, no egoisma uz atdevi – tur mēs zaudējam savu “pulsu”, manī dzīvojošo laika sajūtu un sākam saprast, ko nozīmē dzīve ārpus laika. Tas nozīmē, mēs atrodamies mūžīgajā un nemainīgajā realitātē, bet viss, ko darām – to izzinām attiecībā pret sevi. Kā zaudējušais samaņu, kurš pakāpeniski tajā atgriežas. Viņš ir tajā pašā realitātē – tikai nesajūt to un pamazām nāk pie samaņas. Tas ir tas, kas šeit ar mums norisinās…
Visa kabalas zinātne veltīta tam, lai atgrieztu mūs pie samaņas un novestu līdz absolūtai apziņai. Tas arī nozīmē pilnīgu labošanos. Kabalisti mums nestāsta, kas sekos pēc tam… Visam turpmākajam pēc mūsu labošanās, attīstībai, nepieciešami pilnīgi jauni uztveres orgāni.

Filed under: Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere | Add Comment →