Mēnešu arhīvs: augusts 2010

Taisnais – tas, kurš attaisno Radītāju

Ar cilvēces attīstību mūsu materiālā dzīve kļūst aizvien komfortablāka, bet cilvēks mūsos jūt sevi aizvien iztukšotāks. Tad tiekam dēvēti par “grēciniekiem”, - jo sajūtot ciešanas nenovēršami vainojam tajā Radītāju. Tikai redzot, ka Radītājs nes mums baudu, mēs varam Viņu attaisnot, kā sacījuši viedie: “Taisnais ir tas, kurš attaisno Radītāju, proti, teic, ka Tas vada pasauli taisnīgi”. Tas ir, mums nepieciešams izlabot sevi tā, lai sajustu, ka augstākais spēks, kurš mūs vada, nes mums labu, nevis ļaunu, kuru sajūtam šodien. Visa mūsu dzīve dalās divās daļās: dzīvnieciskā ķermeņa dzīve un cilvēka dzīve, kā apkārt esošās sabiedrības sociuma daļas. Un mēs varam sevi izlabot tā, lai it visā sajustu savu dzīvi pilnīgu. Tāds cilvēks, kurš izlabojis savu uztveri, tiks dēvēts par taisno, jo attaisnos Radītāju, redzot Viņa labestīgo vadību. Šī vadība sākotnēji bija labestīga un taisnīga, bet esam radīti par egoistiem un visu uztveram negatīvi, ar mīnus zīmi – no mums apkārt esošā atdeves pozitīvā lauka, Radītāja, jo esam viņam pretstatā. (more…)

Malhut melnais starojums

Vienā polā atrodas Bezgalības Pasaule – tā ir absolūta bauda visās nozīmēs: izzināšana, izpratne, sajūtas, mūžība, pilnība. Citā polā – šī pasaule, kurā jābūt trūkuma sajūtai it visā. Taču, lai dotu mums iespēju tajā kaut kā eksistēt, tiek izdarīta apslēptība uz visu Bezgalības Pasauli un mēs šajā pasaulē sajūtam tās trūkumu, tomēr ne tik traģiskā formā – tieši tā iemesla dēļ, ka Bezgalīgā pārpilnība no mums slēpta. Bezgalības pasaule it kā samazina sevi, pakāpiens aiz pakāpiena, veidojot attiecībā pret sevi piecus apslēptības līmeņus – piecas pasaules. Mēs atrodamies zem visām šīm pasaulēm un tāpēc nejūtam, cik daudz mums pietrūkst! Tomēr atbilstoši savai attīstībai, mēs izaugam un paceļamies savā egoismā, un mums pakāpeniski arvien vairāk atklājas gaisma – no tā mēs jūtam arvien lielāku trūkumu, arvien lielāku ļaunumu. (more…)

Kļūsti sevis paša Radītājs!

Jautājums: Kas palīdzēs mums lūkoties uz grupu tā, lai biedros redzētu tikai labās īpašības, nevis trūkumus? Atbilde: Grupa – tas ir kā palielināmais stikls vai brilles, bez kurām nav iespējams ieraudzīt Radītāju. Es Viņu ieraudzīšu tikai tad, ja skatīšos caur grupu. Tā ir mana garīgā tilpne un instruments Radītāja atklāšanai. Šeit palīdzēs tikai mīlestība… Mīlestība apslāpē mūsu ego, un tas sāk darboties pretējā formā – it kā vēlme baudīt, kuru izmanto atdeves dēļ. Tāpēc tikai attieksme nosaka visu – mūsu biedru svarīguma novērtējums. Ikdienas dzīvē, kad cilvēks izvirza sev egoistisku mērķi: vienā vietā strādā, citā – saņem algu un pērk kaut ko trešo – tas viss nesavienojas viens ar otru. Garīgajā – viss apvienojas iekšienē, vienā vietā: gan pūles, gan atalgojums un pats mērķis, un rezultāts – tas viss viena veseluma daļas. Tādēļ mums tik grūti, jo esam pieraduši, ka materiālajā pasaulē viss atrodas šķirti. Tomēr jāsaprot, ka es un biedrs, es un Radītājs, man attāli cilvēki un tuvi, mazi attiecībā pret mani un lieli, līdzīgie man – tas viss sastāda manu garīgo “kli”, kuras iekšienē es atklāju visu, pat sevi pašu! (more…)

Ātrgaitas ceļš uz garīgo pasauli

No augšienes pie mums nonāk gaisma, un atmodina noteiktas kopējās dvēseles daļas, lai virzītu tās saskaņā ar savu programmu. Šī programma ļoti sarežģīta un paredz dvēseļu atmodu īpašā kārtībā un savienojumā starp tām, it kā viena organisma daļas. Mūsu acīm tas nav saredzams, bet saskaņā ar iekšējo dvēseles uzbūvi, tās saistītas viena ar otru – tāpēc gaisma tās savieno vienkopus kopīgam darbam, atdeves īpašības meklējumiem. Tie ir pilnīgi sveši viens otram cilvēki, dažādi un ļoti attāli viens no otra pēc savām materiālajām īpašībām. Bet mums jātic, ka tā iekārtots no augšienes, atstāt visu, kas mums traucē apvienoties un meklēt to, kas tajā var līdzēt. Šajos meklējumos mēs sapratīsim, ka vienīgais savienošanās pamats – tā ir atdeve, kas augstāka par saņemšanu. Nav vairāk nekā cita, kas savienos cilvēkus. Šis ceļš ir tik mainīgs, it kā mēs brauktu pa ļoti nelīdzenu ceļu un mūsu automašīnu pastāvīgi svaida augšup-lejup pa visām bedrēm un dangām – bet tai, neskatoties ne uz ko, jābrauc un jāvirzās uz priekšu. Jo tālāk mēs virzamies uz priekšu, jo biežāki šie lēcieni, līdz ar to lielāka mūsu jūtība pret tiem, proti, mūsos notiek arvien krasākas un nozīmīgākas izmaiņas. Kaut gan arī iepriekš tās bija tādas pašas – tomēr mēs tās tik ļoti neievērojām un nesajutām.

Tāpēc nav iespējams virzīties uz priekšu pa šo ceļu, ja neizlīdzināsi to – un tad mūsu automašīna ripos ātri un viegli! Tā ir izlīdzināšana, kura mums jāveic ar katru bedri un dangu šajā ceļā, iespējams tikai ar grupas kopējā viedokļa nosacījumu un savienošanos starp mums. Tikai tas aizpilda visas bedres un apvieno kopā, izlīdzinot ceļu.Nav nekādas citas iespējas garīgi virzīties uz priekšu, neizlīdzinot to. Traucēkļi un šķēršļi, kuri nostājas tā priekšā, kurš vēlas virzīties vienatnē vai vēl ļaunāk, grupas priekšā tādi individuālisti – tik lieli, ka vienkārši nav iespējams tos pārspēt.Automašīna neizbēgami iestrēgs tā, ka to būs neiespējams izvilkt un cilvēks paliks tur, kur bija – dzīve beigsies, bet viņš tā arī nepabeigs šo ceļu, nesasniegs mērķi.Tāpēc darbam vispirmā kārtā jābūt vērstam uz apvienošanos. Tad mēs atklāsim, ka tieši ar to mēs sasniedzam visus rezultātus!Tikai no tā atkarīga visa mūsu garīgā virzība uz priekšu šajā ceļā, visas pūles un atklāsmes notiek tikai vienā virzienā – šīs saiknes iekšienē, kura visus mūs apvieno.Šeit viss atkarīgs no tā, cik lielā mērā cilvēks novērtē saikni starp biedriem, neskatoties uz visām problēmām, kas atklājas un saprot tikai vienu: “Nav neviena, izņemot Viņu” – visi traucēkļi nāk no Radītāja, kurš mūsos rada tādas iekšējās bedres un dangas, izraisot sajukumu tūkstošiem dažādos veidos.Tomēr mums nepieciešams izprast, ka visi traucēkļi nāk no Viņa un tikai ar mērķi, lai mēs savstarpēji savienotos.Šeit atrodas viss panākumu noslēpums! Tas ir pamats, no kura viss sākas un uz kura tiek veidots viss pārējais.

Avots krievu valodā

Veidojam jaunu realitāti!

Zoar, nodaļa “Vaiehi” (Vayechi), 26. p.: “Un viņš pieaicināja savu dēlu Jozefu”. Jēkabs pārlaida skatienu pāri saviem dēliem un sacīja tiem: “Es redzu, ka lielas bēdas un nelaimes nāksies pārdzīvot jūsu dēliem. Un viņiem nepieciešams izpelnīties augstāko žēlsirdību”. Viss aprakstītais Torā, Zoar Grāmatā, tā dēvētajās “svētajās grāmatās”, kuras uzrakstījuši kabalisti, proti, tie, kuri izzina augstāko pasauli, izejot no viņu tās pasaules sajūtas, viss aprakstītais norisinās tikai mūsu iekšienē. Ārpus mums nekas neeksistē! Visa mūsu pastāvošā īstenība, tas, ko sajūtam patreiz, paredzēta tikai tam, lai mēs mudinātu sevi uz jaunas realitātes uztveri. Pareizāk sakot, uz tās formēšanu mūsu iekšienē. Mums jāmaina savas īpašības, - un tad izveidosim mūsu nākamo pasauli, jaunu realitāti. Laiks neeksistē, nav ārējo izmaiņu. Mūs tikai atmodina ar nepatīkamu stāvokļu palīdzību mainīties un saskatīt patieso vienīgo realitāti – bezgalības pasauli.

Avots krievu valodā

Kabalisti – par kabalistiem, 5.d.

Piezīmes iekavās – manas. Kas ir kabalists? Tomēr vārda “garīgais” (atdeves īpašība) būtībai nav nekāda sakara ar filozofiju (jo tā nenodarbojas ar cilvēka labošanu, bet paši filozofi prāto balstoties uz savu egoistisko īpašību principiem), jo kā gan iespējams apspriest to, ko nekad nav redzējuši un sajutuši. (Jo sajūt tikai pasaulīgo īpašību ietvaros, bet garīgais tiek izzināts atrodoties atdeves īpašībā, kura pretstatā pasaulīgajai, egoistiskajai). Ar ko tas ir pamatots (viņu apliecinājums, ka viņi izprot garīgo)? (Saprotams, ka tikai izejot no viņu pilnīgās gara tumsības!) Tomēr, ja pastāv kaut kāds (patiess) definējums, kurš ļauj atšķirt un atdalīt garīgo no materiālā, tad formulēt to neviens nevar, izņemot tos, kuri kādreiz sasnieguši garīgo un to sajutuši (tāpēc precīzi zina, ko nozīmē gan materiālais, gan garīgais), - un tie ir īstie kabalisti (kuri, atrodoties mūsu pasaulē, sasnieguši arī garīgo pasauli). Tāpēc mums (lai tiktu skaidrībā pat par mūsu pasauli, saprastu, ar kādu nolūku šeit atrodamies, kā pareizi dzīvot) ir nepieciešama Kabalas zinātne. Bāls Sulams “Kabala un filozofija”.

Avots krievu valodā

Kas ir gematrija

Jautājums: Kas ir gematrija garīgajā? Atbilde: Gematrija – tas ir noteikts cilvēka iekšējais stāvoklis, viņa dvēseles, kura sastāv no vēlmes (tilpne, kli) un gaismas, piepildījuma. Visu sajūtu, iespaidu, stāvokļu, atmiņu, nolūku summa (dvēseles stāvoklis), kura izpaužas burta vai burtu secības formā, tiek dēvēta par gematriju. Tā ir noteikta dvēseles stāvokļa ieraksta forma. (more…)

Kādu ceļu tu iesi?

Bāla Sulama raksts “Priekšvārds grāmatai Panim Meirot”, 7. p.: Un tajā saproti viedo sacīto: “Es Radītājs, ciešanas un bauda”. Proti, eksistē divi minētā mērķa sasniegšanas ceļi: - personīgās iniciatīvas vadīti, ko dēvē par atgriešanās ceļu. Ja izpelnīsies, tad ies gaismas ceļu, “paātrinot laiku”, tas ir, tam nav kaut kāds noteikts laiks un tikko attīrīsies – tajā pašā brīdī labošanās tiks pabeigta. - bet ja neizpelnīsies, ir cits ceļš, dēvēts par ciešanu ceļu. Kā sacījuši viedie: “Likšu pār jums ķēniņu, tādu kā Amans un viņš piespiedīs atgriezties pie Avota”. Tomēr tad pastāv jau laika ierobežojums. Mums priekšā divi tā paša mērķa sasniegšanas ceļi un mēs atrodamies to krustcelēs. Katru mirkli nepieciešams sajust sevi šajā ceļu krustojumā, kurš nosaka mūsu gribas brīvību un izvēle šeit ļoti vienkārša: iet gaismas ceļu vai ciešanu ceļu. Trešā ceļa nav! Mums jāvirzās uz priekšu pa vienu no šiem ceļiem un katru mirkli mums jālemj, kā veikt nākamo soli. Kāja jau pacelta – izvēlies, kur to nolikt: uz gaismas ceļa vai ciešanu ceļa?! (more…)

Kad pārņem faraona jautājumi

Jautājums: Ko sev atbildēt, ja pārņem faraona jautājumi? Atbilde: Reliģiozs cilvēks nenodarbina sevi ar tādiem jautājumiem, viņš apmierinās ar to, ka saņem zinības apgūstot Toru. Cilvēks, kurš apgūst kabalu, visu laiku pārbauda: kamdēļ es to daru, kur atrodos, kad sasniegšu radījuma mērķi? – Tas ir, pastāvīgi atrodas iekšējās analīzes stāvoklī. Apkārtne, kura atrodas viņam līdzās, arī atrodas tādos pašos noskaidrojumos un ietekmē viņu. Pie tam, ne tikai cilvēki, kuri atrodas viņam tieši apkārt – bet visa pasaules sabiedrība, tūkstoši cilvēku visā pasaulē, kuri apgūst kabalu un domā vienā virzienā. Viņi visi virzās sinhroni, it kā ar stipru vēju strauji pacelti augšup, kā ar cunami viļņiem, kuri nāk viens aiz otra. (more…)

Mašiaha valstība – labošanās idejas

No Bāla Sulama raksta “Priekšvārds grāmatai Panim Meirot”: Izproti viedo sacīto: “Dāvida dēls nāks vienīgi taj paaudzē, kurā būs tikai taisnie vai tikai grēcinieki”. Tādējādi svarīgi saprast, ka atpestīšana un Mašiaha atnākšana, kuru patreiz gaidām, nozīmē izzināšanas pilnības sasniegšanu, kā sacīts: “Un nemācīs vairs cilvēks cilvēku izzināt Radītāju, jo visi Mani zinās”. Un kad iegūs Izraēlas dēli pilnīgu izpratni, pārpildīsies zinību avoti un izplūdīs pāri Izraēlas robežai pie visām pasaules tautām, kā sacīts: “Un piepildīsies zeme ar Radītāja zinību”, “un atnāks pie Radītāja un Viņa labumiem”. (more…)