No Rabaša raksta “Kas ir Viņš, kurš noved pie lūgšanas”: Cilvēkam ir jāsaka: ”Kurš man palīdzēs, ja ne es pats, un, ja ne tagad – tad kad?”
Tādēļ aizliegts vilcināties pat uz mirkli, un nedrīkst gaidīt piemērotāku laiku, lai sāktu nodarboties ar garīgo darbu. Tas nozīmē, ka mums vienmēr jābūt gataviem vērsties pie Radītāja ar lūgumu, to pastāvīgi precizējot un pilnveidojot, līdz tiek saņemta atbilde. Taču pēc savas darbības ir jātic, ka nevis cilvēks vēršas pie Radītāja, bet gluži pretēji, tas ir Radītājs, kurš sauc viņu pie sevis, un satuvināšanās iemesls nāk nevis no cilvēka puses, bet gan no Radītāja puses… Tāpēc, pirms lūgties, sākumā ir jāpasakās Radītājam par to, ka pasauca cilvēku, lai pietuvinātu Sev. Tādā formā mēs nostādam sevi taisni pa to līniju, pa kuru gaisma plūst pie mums, pa visām tās stadijām. Un ja es atceros, ja saprotu, jūtu, turos pie domas, ka mana garīgā atmošanās nāk no Radītāja – tad man ir sākotnējā saite, ar kuras palīdzību es varu vērsties atpakaļ pie Radītāja ar savu lūgumu.
Pateikties augstākajam spēkam par man sūtīto pamudinājumu – nozīmē izveidot ar to pirmo kontaktu, izvēloties no visiem virzieniem, “no 360 grādiem” – vienīgo, pareizo virzienu pie Radītāja. Šī virziena izvēlē – tā ir pirmā darbība, kuru mēs esam spējīgi veikt. Tāpat kā līdzībā par Ķēniņa dēlu, kurš parakās zem tēva mājas, lai paņemtu no viņa mārciņu zelta. Bija šis rakums no abām pusēm – kā no iekšpuses, tā arī no ārpuses – jo tēvs, savukārt, rakās dēlam pretī, jo vēlējās to ātrāk iedot. Tas ir, Radītājs pirmais dod mums pamudinājumu, un mūsos dzimst lūgšana. Tikai tad tā nebūs tukša prasīšana, bet mūsos atvērsies patiesa vēlme, uz kuru kā atbildi no augšas mums iedos atdeves spēku.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →