Dabā eksistē divi spēki – saņemšanas un atdeves. Divi šie spēki tēlo ainas mūsu vēlmē baudīt kā datora ekrānā, pasaules ainu, es un viss man apkārt esošais. Kā raksta Bāls Sulams, mūsu smadzeņu aizmugurējā daļā ir ekrāns, kurā mēs uztveram pasaules ainu.
Šī aina veidojas ar divu spēku palīdzību – saņemošo (kreiso) un atdeves (labo). Šo divu spēku savienojums manā egoistiskajā materiālā tēlo man visu realitātes ainu.
Es sajūtu to, it kā redzu ainu – un man šķiet, ka tā ir realitāte, atrodas ārpus manis.
Es pats projicēju sev priekšā savu iekšējo ainu – un tādā veidā “es redzu pasauli”. Es it kā izņemu to no savas iekšienes – uz ārpusi.
Kāpēc esmu tā iekārtots? Kāpēc redzu savu iekšējo pasauli ārējā formā? – Lai attiektos pret to egoistiski, ar nicinājumu, naidīgi. Proti, es saņemu iespēju izzināt to un izlabot sevi.
Ja tas būtu nevis ārējās sajūtās, bet manā iekšienē, es nekad nespētu sevi izlabot, jo izturētos pret visu to labi, ar labsirdību, bet ārkārtīgi egoistiski.
Tomēr ņemot vērā, ka mans ego nāk uz ārieni, tiek sajusts kā svešs, es attiecos pret “sevi ārējo” kā pret svešinieku, egoistiski, negatīvi nevis pozitīvi, kā pret savu iekšējo daļu, – no tā iespējams izprast, ko man nozīmē “ārējais” un “iekšējais”.
Pasaule sadalījās divās daļās: es un pārējie! Un es nespēju sevi pārliecināt, ka atrodošais ārpus manis – mans!
Man deva iespēju ārējā ainā saskatīt savu iekšējo būtību: Palūko, kas tu tāds esi, kā tu izturies pret apkārtējiem! Tāds tu esi iekšēji.
Tu saki: “Skatiet, kāds viņš ķēms! Tas – sliņķis, bet šis – biezgalvis! Kā es viņus nīstu!” – un tās visas ir tavas īpašības nevis svešas!
Šie atklājumi tieši arī palīdz man. Citādi es nekad nespētu tā attiekties pret tiem, proti, atklāt
“ļaunuma sākotni” – egoistisko vēlmi – līdz pašām beigām, ienīst visus, – bet pēc tam saprast, ka
tās ir manas iekšējās īpašības, projicētas uz ārpusi.
Tad tu sāc saprast, kādu palīdzību man izrādīja Radītājs dodot tādu realitātes uztveri – redzēt savu iekšieni no ārpuses.
Tu sāc saprast, cik lielā mērā tas tev palīdz, ka bez tā tu būtu pilnībā ieslēgts savā iekšienē un nekad nespētu saprast, ka pastāv “es”. Bet šeit ir “kaut kas manī, ko es neuzskatu par sevi”…
Tādējādi viss mūsu darbs noved pie sevis paša vienotības, sevis iekšējā ar sevi ārējo, – ar ārējo pasauli un īpaši ar grupu. Grupā var praktizēties.
Jo kad sāku strādāt ar grupu un cenšos attiekties pret biedriem kā pret sevi pašu, – redzu, ka neesmu spējīgs uz apvienošanos, neskatoties uz sevis pārliecināšanu, ka tas, kas atrodas ārpus manis, esmu arī es.
Pat pret mazu cilvēces daļu, grupu, kurai tāds pats mērķis kā man, es nespēju izturēties kā pret sevi
pašu, – proti, augstāk par savu savu egoistisko prātu.
Tajā tu sāc redzēt šo egoismu, kā Radītāja mākslīgi radītu, tieši anulēšanai.
Bet pats to izdarīt neesi spējīgs, vari tikai vēlēties – un tad lūgt Radītāju, lai šis egoisms izzustu. Kādēļ lūgt – lai saņemtu saikni ar Radītāju!
“Kā tad tā?!… Saproti, ka tas esi tu! Izturies pret viņiem ar mīlestību, jo tās ir tavas dvēseles daļas!” – “Es nespēju…”
“Bet tie ir tavi biedri, tavi tuvākie, viņi iet kopsolī ar tevi, lai sasniegtu to pašu mērķi! Bet galu galā, kas jūs šķir?!” – Sašķeltības spēks, kuru Radītājs nolika priekšā par šķērsli – un es nespēju to pārvarēt.
… Un tad tieši to tu lūdz izlabot – lūdz labošanos – un ienes sevī visu pasauli.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere, ZOAR | Add Comment →