Zoar, nodaļa “Vajece” (Vayetze), 129. p.: “Un tās bija viņa acīs kā dažas dienas, saskaņā ar viņa mīlestību pret viņu”. Visi šie septiņi gadi viņa acīs bija līdzvērtīgi septiņiem augstākiem gadiem no Binas, savienotiem vienā veselumā un nedalāmiem.Tie visi – viens vesels, jo tie saistās viens ar otru. „Ar viņa mīlestību pret to” – viņš mīlēja viņu, jo priekš viņa tā līdzinājās augstākajai vienotībai Binā.
Ko dēvē par bezgalību – kad laiks stiepjas bezgalīgi vai arī, kad laiks nepastāv un līdzinās nullei? Kā var būt, ja es to mīlu, strādāju tās vietā septiņus gadus – un tie man aizlido?
Jābūt taču otrādi, laikam jāvelkas priekš manis bezgalīgi ilgi – jo tikai pēc septiņiem gadiem mēs varēsim būt kopā! Patiesībā bezgalība nozīmē, ka laiks samazinās līdz nullei. Mūsu pasaulē par bezgalību mēs uzskatām kaut ko ļoti attālu, jo iedomājamies, ka beigas, proti, nāve attālinās aiz bezgalības robežām. Tā mēs sajūtam bezgalību, jo visu sajūtam nevis no piepildījuma, bet no trūkuma! Tomēr garīgajā, kur visas mūsu darbības noteiktas ar atdevi, – otrādi, bezgalība – tas ir, kad viss vienā vietā, it kā saspiests līdz nullei. Viss eksistē tajā pašā mirklī, “tajā pašā laikā, tajā pašā vietā, tajā pašā sievietē”.

Avots krievu valodā

Filed under: Ikdienas nodarbība, Realitātes uztvere, ZOAR | Add Comment →