Monthly Archives: jūlijs 2010

Pēdējais līdzeklis

Visa labošanās sākas no ļaunuma apzināšanās, kā sacīts: “Es radīju ļaunuma sākotni un radīju Toru – līdzekli tā labošanai”. Ja neatklātos ļaunums, kuru speciāli radījis Radītājs, kurš tad vēlētos laboties?
Bet ļaunuma sajūta, ciešanas mūs pat dzen uz sevis mainīšanu! Kaut gan sākumā mēs vēlamies mainīt visu no ārienes, visu pasauli, bet pēc tam tomēr piekrītam tam, ka nepieciešams mainīt sevi! Šīs izmaiņas jāiziet jebkuram cilvēkam, katrai tautai, katrai sabiedrībai un visai mūsu civilizācijai kopumā. Labošanās nevar sākties bez nepieciešamības, proti, man jāsajūt, ka man ir slikti tieši no tā, ka sevi nelaboju! Tāpēc mums jāattīstās, jāizaudzina savs egoisms, un jāatklāj tajā visdažādākie triecieni un problēmas, tukšums, piepildījuma un cerības zaudējums, – un pilnīgu nespēju to kaut kādā veidā mainīt! Un mēs meklējam, kā mainīt mūsu pasauli, līdz atklājam, ka it visā vainīgs ļaunums mūsos – un atklājam sev kabalu, it kā nejauši… Bet kādam vajadzēja to sagatavot priekš manis grāmatu, saitu veidā, jo mana personīgā daba, kas iekļauta īpašībā saņemt un piepildīt sevi, nav spējīga uz kontaktu ar augstāko pasauli, lai atklāti sajustu Radītāju. Šim nolūkam sākotnēji man nepieciešami ārējie līdzekļi: skolotājs, grāmatas. Parasti šī mācība tiek nodota no cilvēka cilvēkam – no cilvēkiem, kuri jau saņēma saikni ar garīgo pasauli. (vairāk…)

Pacelsimies kopā vēl augstāk!

Jautājums: Ir biedri, kuri pēc tikko notikušā Megakongresa laikā piedzīvotās lielās iedvesmošanās un apvienošanās, tagad izjūt nošķirtību un vienaldzību. Kā viņiem palīdzēt?
Atbilde: Tā ir laba zīme, ka kongress ir beidzies un mēs esam pārgājuši jaunā stāvoklī – ja no augstas virsotnes cilvēks krīt dziļā bedrē. Šeit var palīdzēt tikai divējādi: ar iekšējām un ārējām rūpēm. (vairāk…)

Rakšana no abām pusēm.

No Rabaša raksta “Kas ir Viņš, kurš noved pie lūgšanas”: Cilvēkam ir jāsaka: ”Kurš man palīdzēs, ja ne es pats, un, ja ne tagad – tad kad?”
Tādēļ aizliegts vilcināties pat uz mirkli, un nedrīkst gaidīt piemērotāku laiku, lai sāktu nodarboties ar garīgo darbu.
Tas nozīmē, ka mums vienmēr jābūt gataviem vērsties pie Radītāja ar lūgumu, to pastāvīgi precizējot un pilnveidojot, līdz tiek saņemta atbilde. Taču pēc savas darbības ir jātic, ka nevis cilvēks vēršas pie Radītāja, bet gluži pretēji, tas ir Radītājs, kurš sauc viņu pie sevis, un satuvināšanās iemesls nāk nevis no cilvēka puses, bet gan no Radītāja puses… Tāpēc, pirms lūgties, sākumā ir jāpasakās Radītājam par to, ka pasauca cilvēku, lai pietuvinātu Sev. Tādā formā mēs nostādam sevi taisni pa to līniju, pa kuru gaisma plūst pie mums, pa visām tās stadijām. Un ja es atceros, ja saprotu, jūtu, turos pie domas, ka mana garīgā atmošanās nāk no Radītāja – tad man ir sākotnējā saite, ar kuras palīdzību es varu vērsties atpakaļ pie Radītāja ar savu lūgumu. (vairāk…)

Katram ir dotas visas iespējas.

Jautājums: Es saprotu, ka lielā grupā par cilvēku parūpēsies un viņš kritienā tiks atbalstīts, bet kā noturēties tiem, kas no pārējiem atrodas lielā attālumā, desmitiem un simtiem kilometru, piemēram, kaut kur Eiropā, svešā garīgā vidē?
Atbilde: Mums šķiet, ka fiziska satuvināšanās pozitīvi ietekmē garīgo, taču tas nav tik viennozīmīgi, savukārt ja cilvēks, atrodoties savā vietā, velta pūles saskares un izaugsmes sasniegšanai, viņš vienmēr iegūst vairāk kā pārbraucot ātrāk un tuvāk pārējiem – iesākumā vienmēr jāpamēģina vismaz pusgadu strādāt pie saiknes ar pārējiem, atrodoties savā vietā. Nepievērst uzmanību apkārt esošajiem ķermeņiem, bet tiekties caur apkārtējo saskatīt garīgos attālumus.

Avots krievu valodā

“Ja atstāsi Mani uz dienu…”

Mēs pilnībā atrodamies dabas varā un esam vadāmi visās mūsu darbībās – ķermeņa un dvēseles. Tomēr kabalisti teic, ka mums ir izvēles brīvība – citādi nebūtu jēgas radīt visu šo radījumu, ja augstākais spēks iepriekš viennozīmīgi noteiktu visu, kas ar to notiek. Bet brīvā griba atrodas augstāk par mūsu šodienas dzīvi – tikai tur, kurp vēlamies pacelties pāri mūsu egoistiskai dabai, daudzkārt augstākā dimensijā, atdeves īpašībā. Tikai šajā pacēlumā no pakāpiena uz pakāpienu mēs varam izvēlēties, vai pacelties augšup virzīti ar dabas triecieniem, ja nevēlēsimies izmantot savu brīvo izvēli, un nepieliksim personīgās pūles, vai arī pašiem censties attīstīties tajā pašā virzienā, proti, saskatīt tajā vēlamo mērķi. Ja meklējam spēkus, kuri mums palīdzēs veikt šo pacelšanos augšup – tur arī atrodam savu brīvo gribu. Un kabalisti skaidro, ka izvēles brīvība – tikai pareizas apkārtnes izveidē. Es jebkurā gadījumā virzos uz priekšu apkārtnes ietekmē, tikai es to neizvēlos. Bet es varu pats izvēlēties sev apkārtni un tādā veidā paātrināt savu virzību uz priekšu, kā arī mainīt šīs pacelšanās raksturu. Tā vietā, lai mētātos likteņa triecienu ietekmē no vienas puses uz otru, kā sitamais dzīvnieks, es varu virzīties augšup brīnišķīgā ceļā, pēc savas vēlēšanās, jūtu, sapratnes un personīgo spēku pilns, kā cilvēkam pienākas. Ja es izzinu mērķi, vēlos tam pietuvoties un saprotu, ka savas attīstības paātrināšanai man nepieciešams pievilkt vairāk gaismas nekā pie manis nonāk dabiskā ceļā, tātad es izmantoju man doto līdzekli, kuru dēvē par Toru, augstāko gaismu, kura mani izvelk un atgriež pie avota. (vairāk…)

Dabas vispārējo likumu zinātniskā sistēma

Cilvēkam, kurš vēl patreiz neizprot kabalas grāmatu rakstības stilu, rodas lielas grūtības to uztveršanā. Mūsdienu laicīgais cilvēks lasa visus šos vārdus: “bauslis”, “Radītājs”, “sniegt Radītājam baudu”, “izsargāties no grēka” – un nesaprot, par ko iet runa, kur viņš vispār nokļuvis. Bet problēma ir tajā apstāklī, ka mēs vienkārši neprotam pareizi lasīt šo tekstu. Kabalisti izmantoja tādu rakstības stilu no paaudzes uz paaudzi – no Ābrama laikiem, kurš pirmais sāka attīstīt kabalas zinātni (kaut gan pirmais to atklāja Ādams Rišons). Cilvēkiem, kuri atrodas garīgās pasaules sajūtā, saprotams, par ko grāmata runā: ir vēlme, kura virzīta tikai uz personīgo labumu un šīs vēlmes izmantošana tādā formā tiek dēvēta par grēku, jo šī darbība pretēja Radītājam. Bet saņemšana atdeves dēļ, kura pielīdzina mani Radītājam, tiek dēvēta par bausli. Bet runa neiet par mehāniskām darbībām, kuras tiek veiktas materiālajā līmenī. (vairāk…)

Kad laiks izzūd

Grāmatas “Panim meirot” priekšvārds, 12. p.: Tas ir laika esamības noslēpums mūsu pasaulē. Sākumā sadalījās divi augstāk minētie pretstati divās, atsevišķās viena no otras būtībās, tas ir, šķīsto un nešķīsto pasauļu sistēmā, par to sacīts: “Radītājs radījis vienu otram par pretstatu”, kuros aizvien vēl nevar realizēties labošanās, jo tiem jāsavienojas vienā nesējā – cilvēkā. Un tāpēc mums nepieciešama laika esamība, lai šie divi pretstati rastos cilvēkā viens aiz otra. (vairāk…)

Zoar – visspēcīgākais ierocis

Sacīts, ka aizliegts mācīties Toru bez nolūka. Jo ar to tu nepiesaisti gaismu, kura atgriež pie avota, un acumirklī pārvērt “dzīvības eliksīru” par “nāvējošu indi”. Šis izvēles punkts – vienīgā tava izvēle dzīvē. Tāpēc, ja mums ir darīšana ar vienīgo ieroci pret ļaunumu, egoismu, proti, ar Zoar Grāmatu, tad jācenšas to izmantot pareizi. Saprotams, mēs nevaram uzspiest uz “sarkano pogu” un novest visu pasauli pie kaitīgām nelabojamām sekām, bet ir iespēja ieiet ciešanu stāvokļos, kas jau norisinājās pagātnē (sk. “Zoar Grāmatas priekšvārds”, 70., 71. p.). (vairāk…)

Dvēseļu tiesas – vienmēr taisnīgas

Jautājums: Kāpēc tikai viens skolnieks, Haims Vitals, izprata ARI mācību, bet pārējie nē? Kāpēc tieši viņš?
Atbilde: Nav zināms, kādēļ no augšienes tā rīkojās ar dvēselēm. Bāls Sulams par sevi pašu raksta, ka viņam nav zināms, kāpēc viņš izpelnījās tādu misiju.
Bet jāsaprot, ka tas tā šķiet tikai mūsu zemes izpratnē, it kā ir izredzētās dvēseles un nesvarīgās, “otršķirīgās”, jo mēs skatāmies caur sava egoisma prizmu.
Bet, ja runa iet par garīgo – tur neeksistē “lieli” un “mazi”. Tur viss tiek mērīts ar atdevi un pats lielākais – tas ir dodošais vairāk par citiem, tas, kurš visus apkalpo un atrodas zemāk par visiem, kalpojot tiem par atbalstu un pamatu.

Avots krievu valodā

ARI atgriešanās

No Bāla Sulama vēstules (№ 39): Īzaks Koens, viens no ARI skolniekiem, stāsta, ka ienāca pie viņa nāves stundā un raudāja, ka aiziet cerība, uz kuru viņi paļāvās skolotāja dzīves laikā, redzēt pasauli piepildītu ar labestību, gudrību un Radītāja gaismu. Un atbildēja viņam ARI: “Ja starp jums atrastos kaut vai viens taisnais – nebūtu mani paņēmuši no šīs pasaules pirms laika”. Un jautāja viņam skolnieks: “Ko mums darīt tālāk?” Atbildēja ARI: “Nodod biedriem no mana vārda, lai no šīs dienas neskartu vairs zinātni, kuru jums mācīju – jo jūs nesapratāt to kā nākas. Tāpēc tikai Haims Vitals nodarbosies ar to klusā slepenībā”. Un iesaucās skolnieks: “Tad nav mums nekādu cerību?!” Atbildēja ARI: “Ja būsiet pelnījuši, tad atnākšu pie jums un mācīšu jūs”. Skolnieks iebilda: “Kā tad tu atnāksi mūs mācīt, ja pamet jau šo pasauli?” Un atbildēja ARI: “Ko tu saproti no slēptajiem sakramentiem un manas atgriešanās ceļiem pie jums!” – pateica un tajā pašā brīdī nomira, lai dzīvotu nākotnes pasaulē… (vairāk…)