Jautājums: Kā pārbaudīt, ka virzies uz priekšu gaismas ceļā nevis ciešanu ceļā?
Atbilde: Zīme, kas norāda uz to, ka virzies gaismas ceļā – tas ir prieks. Rakstīts, ka “prieks – tas ir labu darbu rezultāts”.
Ja esmu saistīts ar citiem, tad vienmēr esmu vesela kopējā ķermeņa daļa un saņemu no tā spēkus un iedvesmu.
Tie pastāvīgi cirkulē mūsu kopējā organismā, pārejot no viena pie otra, tāpēc es nekad nenokrītu un neviļos!
Es pat nejūtu nogurumu! Skaidrs, ka varu sajust savā ķermenī fizisku nogurumu – bet ne dvēselisko!
Es visu laiku saņemu no parējiem jaunas vēlmes un jaunus piepildījumus, kuri pārplūst no viņiem pie manis, bet no manis pie viņiem – bez apstājas. Tāpēc tādā stāvoklī cilvēks pārstāj sajust, ko nozīmē kritumi un pacēlumi. Viss viņam kļūst kā viens veselums.
Jo patiešām, diena sākas no vakara. Bet es nesajūtu to kā tumšu nakti – es jūtu, ka tā ir sagatavošanās nākamajam pakāpienam. Man patreiz nepieciešams sagādāt sev nedaudz apetīti, sajust izsalkumu – lai pēc tam es būtu labāk sagatavots izzināšanai.
Šī nakts – tā nav tāda tumsa kā mēs domājam. Tā ir tumsa egoisma iekšienē – garīgās tilpnes (kli) izveidošanas laiks. Ja zemes dzīvē naktī mēs dodamies gulēt, tad garīgajā – naktī mēs cītīgi strādājam. Mēs radam – veidojam sevi! Naktī tu it kā saliec kopā automašīnu, bet no rīta ar to brauc.
Nedomājiet, ka garīgajā “nakts” – tas ir sapnis atrautībā no realitātes. Es atraujos no iepriekšējās realitātes, lai iegūtu jaunu realitāti! Un es veidoju to ar ticību augstāk par zināšanām.
“Pusnaktī” notiek Aba ve-Ima savienošanās (zivug), lai radītu jaunas vēlmes (kelim). Man jāstrādā tumsā, jo tumsa slēpj no manis vecās vēlmes (jo tās man vairs nav nepieciešamas un man no tām japaceļas uz jaunu pakāpi) un slēpj jaunās vēlmes – lai es sāktu tās meklēt, pievienotu sev un saprastu, kur tās ir un kāpēc!
Tā mēs rotaļājamies ar savu bērnu, sagatavojot rotaļu – bet pēc tam viņam pašam kaut kas jādara! Rotaļlietai jābūt izjaucamai (kā lego, ķieģelīši), bet nevis iepriekš jau veselai. Jo viņam pašam tā jāsaliek – un tāds ir mūsu garīgais darbs “naktī”.
Tāpēc tas, kurš cieši saistīts ar apkārtni, kritumos nesajūt atraušanos no garīgā ceļa. Tieši otrādi, viņš jūt, ka viņam dota darba un aizraujoša piedzīvojuma iespēja, kā bērns, kuru daba virza uz attīstību un tāpēc viņam ļoti patīk tādas rotaļas: salikt un veidot.
Un ja apkārtne virzīs mūs uz šo rotaļu kā bērnu virza viņa daba, mēs jutīsim sevi kā aizraujošā ceļojumā. Bet ja apkārtne nesniedz mums tādu iedvesmu, mums nav vēlēšanās rotaļāties – it kā slims bērns, kurš nesaņēma tādu vēlēšanos no dabas un tāpēc atpaliek attīstībā…

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →