Mēs pat nespējam iedomāties, cik lielā mērā apkārtne, kurā mēs augām, noformējusi mūs uz visu dzīvi.
Mēs pastāvīgi saņēmām piemērus, kā vinnēt savā egoistiskajā vēlmē. Jo tā uzvedās visi pārējie, un mēs no viņiem to iemācījāmies.
Mēs nekad nesaņēmām piemērus, kā izpildīt atdeves darbības! Pat tad, kad mūs mācīja “labi” uzvesties, skaidroja, ka tas ir mūsu interesēs.
Proti, mēs visu laiku saņēmām egoistiskus piemērus, mūsos vienkārši “iešuva” šo saņemšanas programmu, kura mērķēta uz to, lai pastāvīgi atrastos egoistiskajā laimestā. Pēc tam ieradums pārtapa par otru dabu un es vairs nespēju citādi redzēt un izprast pasauli.
Iespējams tā ainotos man pilnīgi citāda, ja redzētu to atdeves nevis saņemšanas viļņos. Kas zina, iespējams es redzētu tajā pavisam citas lietas, kuras patreiz nespēju saredzēt.
Esmu vienkārši tā izaudzis un tāds kļuvis. Un, protams, tagad nepieciešams milzīgs darbs, lai apgrieztu manu dabu.
Bet, iespējams, pienāks laiks, kad bērni augs jau savādāk, tādu skolotāju, vecāku, tuvāko un visas sabiedrības vidē, kurā cilvēki savstarpēji darbosies citādi, altruistiski un tādā pašā veidā ietekmēs bērnus…

Filed under: Audzināšana un bērni, Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →