Sastapa cilvēks viņu klaiņojošu laukā un jautāja: “Ko tu meklē?” Viņš atbildēja: “Es meklēju savus brāļus, saki man, kur viņi gana?”
Cilvēks, kurš nomaldījies no ceļa, apmaldījies šajā dzīves laukā, nespēj turpināt tā dzīvot tālāk – meklē padomu un tādus kā viņš, brāļus.
Viņš jūt, ka spiests atrast citu ceļu – nevis mūsu zemes dimensijā, eksistējot kā dzīvnieks, bet pacelties augstāk par šo dzīvi – līdz cilvēka līmenim.
Tāpēc viņš meklē tos, kuri „gana”, tas ir, vada savus dzīvniekus. Viņš vēlas pievienoties viņiem, lai viņi kļūtu par viņa brāļiem un iemācītu viņu, kā arī kļūt par „ganu”, pacelties pāri dzīvniekam sevī.
Ar „lauku” (vēlmes) tiek domāta vieta, uz kuras jāizaug „zemes veltēm” – dzīves rezultātiem. Laukā klaiņo „dzīvnieki”, cilvēki bez augstākā mērķa, lai dzīvotu šeit un tagad.
Bet kā lai atrodu ceļu un kļūstu par „cilvēku”, lai dabūtu „maizi” (garīgos spēkus un zinības) no „lauka” un dotu „iztiku” (augstāko dzīvi) visai pasaulei?
Cilvēks raud par dzīvnieku sevī, no kura viņam jāatbrīvojas un japaceļas uz garīgo līmeni. Bet šim nolūkam viņam nepieciešams stiprs atbalsts, lai tiktu dota viņam iespēja vairāk turēties pie garīgā nekā pie materiālā, kas viņu velk uz leju.
Tāpēc es pēc savas brīvas izvēles iekļaujos kabalas grupā, kur valda mīlestība pret biedriem, saprotot, ka bez viņiem nespēšu virzīties uz priekšu.
Mīlestība – tas ir, kad katrs jūt, ka grupa viņam ir svarīgāka par sevi pašu, viņa „ēzeli”.
Grupa – tas ir „cilvēks”. Un ar tās palīdzību viņš spēs nonākt pie saplūsmes ar Radītāju, līdzināties Viņam – ar noteikumu, ka nodod sevi grupai, lai saņemtu no tās spēkus pacelties pāri savam ēzelim uz pakāpi cilvēks.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība | Add Comment →