Studējot kabalu mēs nonākam kontaktā ar pašu gaismu.
Jo savienojoties ar tiem, kuri vēlas sasniegt to pašu mērķi un mācoties kopā, mēs aktīvi iekļaujamies Bezgalības pasaules Malhutā, kur visi cilvēki atrodas savā iekšējā vienotībā kā viens veselums.
Bet ņemot vērā, ka mēs vēlamies eksistēt tādā stāvoklī aktīvi, mēs pievelkam pie sevis no šī absolūtā stāvokļa slēpto gaismu – un ar to paātrinām savu garīgo attīstību.
Tas tiek dēvēts kļūt par Isra-el – par tiem, kuri tiecas “taisni pie Radītāja”, kurš “paātrina laiku”, ar savām mācībām pats pievelk pie sevis gaismu un liek tai atklāties.
Kā arī “iesvētī laikus” – tas nozīmē, vēlas, lai gaisma to virzītu uz atdevi (svētība – tā ir atdeves īpašība).
Sanāk, ka studijas kabalas grupā dod mums rokās “grožus” vai “stūri”, ar kuru palīdzību mēs varam pār sevi valdīt – pār savām attīstības formām un to ātrumu, kļūstot neatkarīgi no gaismas.
Bet no otras puses, gaisma ir ļoti spēcīga, tai ir katra no mums atsevišķā un visu mūs kopīgā attīstības programma.
Tādējādi cenšoties paātrināt savu attīstību, mēs sākam just, cik lielā mērā esam atkarīgi no šīs gaismas, no tās atmodas. Tikai ar tās palīdzību mēs varam virzīties uz priekšu.
Gaisma mani paceļ un nolaiž, atmodinot manī vēlmi attīstīties, lai izveidotu no sevis cilvēku “līdzīgu Radītājam” un paceltos no dzīvnieku līmeņa, no visas šīs materiālās dzīves.
Es pats gaidu, kad gaisma sāks uz mani iedarboties un gatavoju sevi tam, lai pilnībā sevi nodotu tai, pēc iespējas ātrāk iekļauties mācībās, grupā, izplatīšanā, atrisināt visus jautājumus, kurus uzkrāju tumsas un slēptības laikā.
Sanāk, ka šis “gailis” ir no līdzības par gaili un sikspārni, kas gaida rītausmu. Es gaidu, lai nāk gaisma un apgaismo man ceļu un priecājos, ka gaisma atnāk.
Bet “sikspārnis” – tas, kurš nav sagatavojis sevi gaismas atnākšanai, uztver atmodu no augšas otrādi, kā tumsu.
Mēs atrodamies vienā 7 miljardu cilvēku pasaulē. Bet tas, kurš sagatavo sevi gaismas atnākšanai, Radītāja atklāšanai, jūt, ka viss notiekošais pasaulē paredzēts gaismas atklāšanai.
Bet ja nesagatavo – tad to pašu gaismu, kura pietuvinās mums, uztver kā tumsu.
Un kaut mēs atrodamies vienā kopējā sistēmā, tikai tie, kuri gaida gaismas atnākšanu, sajūt to kā ilgoto un viņiem tā patiešām ir gaisma.
Bet tie, kuri nevēlas pietuvināties gaismai, mīlestībai pret tuvāko, atdevei – sajutīs šajā pasaulē arvien lielāku krīzi un problēmas.
Mēs visi atrodamies Bezgalības pasaulē, bet viss ir atkarīgs no mūsu sagatavotības – mēs varam tajā sajust arī bezgalīgu gaismu un bezgalīgu tumsu, vai vispār neko, it kā atrodoties bezsamaņā un dzīvojot dzīvniecisku dzīvi.
Viss atkarīgs no mūsu vēlmes kļūt par cilvēku – tas ir, “līdzināties” Radītājam Viņa mīlestībā un atdevē.

Avots krievu valodā

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Kabala, Krīze un globalizācija | Add Comment →