Ja pasaulē notiek kaut kāds ļaunums, – tas nozīmē, ka mums pagaidām neizdodas izlabot pasauli. Ja cilvēki vēl joprojām plāno karus, postījumus un teroru, noniecina viens otru, melo viens otram, tiecas ar jebkuriem līdzekļiem nopelnīt uz citu rēķina, – tas nozīmē, ka mēs nelabojam pasauli. Jo, ja gaisma starotu vairāk, tas nevarētu notikt. Cilvēks nebūtu spējīgs tā rīkoties, daba nedzīvajā, augu un dzīvnieku līmeņos nenestu mums tādus nevēlamus “pārsteigumus”. Mēs eksistējam visaptverošajā dabā, bet līdzsvars ar to atkarīgs no mums, no cilvēka līmeņa.
Tāpēc mums jāizveido starp studējošiem kabalu milzīga garīgā tilpne (kli), savienojoties stiprā saiknē, lai visā pasaulē cilvēki sajustu šo spēku un būtu spiesti savstarpēji apvienoties. Tā tas notiek. Jo citādi, no kurienes pie mums nonāk visdažādākās domas un vēlmes? Mēs nezinām par to, bet tās rodas iekšienē, pāriet no viena pie otra pa sakaru tīklu starp mums. Mēs dzīvojam īpašā laikā. Bāls Sulams raksta, ka mums jābūt ļoti pateicīgiem Radītājam, ka eksistējam tādā paaudzē, kurai dota iespēja izplatīt kabalas zinātni, kura nonākusi līdz mums no gadsimtu dziļumiem. Mēs – pirmā paaudze, kura var to izmantot un sasniegt mūžību, pacelties pāri visai mūsu dzīvei, iziet aiz visu zemes ierobežojumu rāmjiem – citā dimensijā, garīgajā pasaulē.

Avots: http://www.laitman.ru/spreading-of-kabbalah/14005.html

Filed under: Garīgais darbs grupā, Ikdienas nodarbība, Kongresi, Norises | Add Comment →