Zoar, nodaļa “Šemot”, 247.p.: “Tās ir sešdesmit valdnieces, piegulētāju – astoņdesmit”. “Sešdesmit valdnieces” – augstākie karotāji no gvura (vīrišķība) puses, kuri pieturējušies pie likumiem, “Israela svētā dzīvnieka” ārējā daļā, tas ir, Malhut.
Un tāpēc tiek dēvēti viņas vārdā “sešdesmit valdnieces”. Un tie ir eņģeļi, kuri iecelti pār tautām. Astoņdesmit piegulētājas – tie ir eņģeļi, kuri iecelti pār šo valdnieču likumiem, kuri atrodas “sešdesmit valdnieču” varā. Tādējādi tiek dēvēti par “piegulētājām”, nevis “valdniecēm”.
Viss, ko lasām Zoarā, norisinās vēlmes iekšienē. Izņemot vēlmi nekā nav. Mēs lasām par tās iekšējām parādībām, izmaiņām, daudzveidīgām saiknēm starp to daļām.
Tas ir milzīgs aparāts, kopumā dēvēts “Malhut”, kuram jāmainās ar katru reizi novedot sevi pie aizvien lielākas līdzības gaismai. Tāpēc visi vārdi un nosaukumi, kuri rakstīti Zoar grāmatā, – atrodas Malhutā, mūsu vēlmēs, dažādos saiknes veidos starp tām. Un tāpēc mums jādomā tikai par to, kā pievilkt gaismu šai vēlmei, par kuru stāsta Zoar.
Kaut arī nesaprotu, par kādām tieši īpašībām un izmaiņām iet runa, un kas tur norisinās, bet es gaidu glābšanu – lai gaisma iedarbotos uz šo vēlmi un es sajustu, ko pauž no sevis šī vēlme un gaisma, kura to piepilda, lai es sajustu tās kopā. Jo nav iespējams sajust vienu bez otras – tikai ja abas kopā saskaras viena ar otru pašā pirmajā, minimālajā pakāpē. Tieši to es gaidu. Bet visi vārdi un burti, kurus lasu grāmatā, atrodas tikai šajā vēlmē – manā dvēselē.

Filed under: Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →