Šodien cilvēce nonākusi pie tāda egoisma pieauguma, ka vairs nesapņo par altruistisko, labestīgo cilvēku. Kādreiz vēl cerējām, ka spēsim to izaudzināt, bet 20.gadsimts pārtrauca šos sapņus. Mēs saprotam, ka cilvēks uz to vienkārši nav spējīgs. Brīnišķīgi – tā jau ir sava ļaunuma apzināšanās! Bet tagad rodas jautājums, vai cilvēks spēs turpināt eksistēšanu šajā pasaulē, nekļūstot altruistiskāks?
Šodien atklājās kopējā globālā sistēma, pasaules “mazais ciemats”, kur visi savstarpēji saistīti un vai spēsim izdzīvot, ja nekļūsim par altruistiem?
Skaidrs, ka nevarēsim turpmāk tādā veidā eksistēt. Un tad nokļūsim spīlēs. No vienas puses mūsu pienākums ir dot viens otram un būt kā viens cilvēks ar vienu sirdi, jo citādi cilvēcei nav nekādu izredžu izdzīvot.
Bet no otras puses, nav nekādu izredžu panākt to ar saviem spēkiem! Tas vienkārši neiespējams!
Un tad mēs atklājam, ka eksistē trešais spēks – Radītājs, kurš var ar mums to visu veikt. Var sasniegt šo izpratni drausmīgu ciešanu, karu, epidēmiju ceļā, kas piespiedīs mūs atklāt nepieciešamību pēc trešā spēka, pēc Radītāja, kurš “nodibinās mieru starp mums”. Bet tas ir ļoti garš un smags dabiskās attīstības ceļš. Vai arī izplatot un studējot kabalas zinātni mēs sapratīsim stāvokļus, kuri mums jāiziet, lēmumu, kurš jāatklāj, izplatīsim šīs zinības visā pasaulē un pievilksim augstāko gaismu, kura mūs izlabos. Tā dos mums atdeves īpašību, uz kuru pēc savas dabas neesam spējīgi. Un tad mēs sasniegsim labošanos īsā un patīkamā ceļā, “paātrinot laiku”.
Avots: http://www.laitman.ru/crisis/11758.html

Filed under: Krīze un globalizācija | Add Comment →