Zoar, nodaļa “Beaalotha”, 10.p.: Darbība nozīmē upurēšanu…
Kad garīdznieks lūko aidegt sveces lejā un atnes aromātisko kvēpināmo trauku, tajā pašā laikā gaismo augstākās sveces, tas ir, sfirot un viss sasaistās vienā veselumā, un prieks un līksme piepilda visas pasaules, kā sacīts: “aromātiskā eļļa un kvēpināšana priecē sirdi”.
Galvenais garīgais darbs – tā ir upurēšana. Vārds “upurēšana” (kurban) nozīmē “pietuvināšanās” (karov). Mēs ņemam savu vēlmi baudīt, izmēram to, pārbaudām, kādu tās daļu varam “upurēt”, tas ir, pietuvināt atdeves īpašībai ar to, ka “nokaujam to”, atbrīvojot no iepriekšējās egoistiskās formas, kad tā bija “dzīvnieks”, kurš dzīvoja tikai sevis dēļ.
Mēs vēlamies pacelt to pakāpē, kurā to izmantos cilvēks – no dzīvnieciskā līmeņa pacelt līdz cilvēka līmenim.
Tajā ir visu upurēšanu nozīme no nedzīvā (sāls un ūdens), augu (graudzāles) un dzīvnieku līmeņa (putni un dzīvnieki), kuri tiek atnesti uz Templi, tas ir, uz izlaboto Malhut, Malhut un Zeir Anpina savienojumā.
Bet runa iet par vēlmēm cilvēka iekšienē, to visdažādākajās formās, kuras mēs no egoistiskajām labojam uz atdodošajām.
Tāpēc mums šķiet, ka upurēšana – tā ir nonāvēšana, pie kuras līst asinis un ūdens – smags, netīrs un nežēlīgs darbs.
Un tas tā patiešām ir – mūsu egoistiskās vēlmes labošana – tas ir netīrs darbs. Kā sacīts: “Atnāks māte (Bina) un šķīstīs dēlu” – tāpat arī mums jāpievelk augstākā gaisma, lai tā veiktu ar mums šo darbu.
Un tad sākas darbs ar spēkiem Koens, Levijs, Israel: garīgo dziesmu dziedāšana, pūšana ragā un sveču aizdegšana – sfirot, kuras staros no Zeir Anpina Malhutā.
Patreiz cilvēkam nav jāzina visas šī darba detaļas – kad viņš saņems šīs īpašības, izlabotas ar apkārtējo gaismu, tad ieraudzīs, kā tas viss darbojas.
Mums jāvēro tikai Radītāja darbs! Viņš mūsu vietā karos ar Faraonu – turpretim mums vajag tikai gribēt, lai tas notiktu.

Avots: http://www.laitman.ru/duhovnaya-rabota/12816.html

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, ZOAR | Add Comment →