Ne Es atstāju jūs – bet jūs mani

Šodien līdz manīm nonāca tavas vēstules vārdi un redzu vienu tajā: tavas milzīgās bailes, lai tikai es neattālinātos no tevis mata resnumā.Tomēr iezīmēts ienākošajos šajā pasaulē un tiek dota atļauja… piesaistīt patieso pilnību uz citu pusi. Un šīs lielās bailes jāvērš pret sevi pašu, sekojot, lai vienmēr un visos laikos neattālinātos tava sirds no manis ne par mata tiesu – tā vietā, lai baidītos, ka tikai mana sirds neattālinās no tevis un censties izlabot to, kas ir pilnīgs un nekad netiks izjaukts, nepiegriežot vērību šķelšanās vietai, kura tā arī paliks sabojāta. Zināju, ka arī šie vārdi būs tev neskaidri un tu nesapratīsi, no kurienes tie nāk, bet izpriecas stundā vari nodomāt ko citu, nedod Dievs.Stipri smeldz mana sirds par tevi, dārgais mans, vēlmē slacīt tavu kaklu ar īstenības lāsi, kalpošana kurai netiek uzskatīta par pienākumu nevienā no 613 orgāniem, kuri sastāda cilvēka ķermeni. Cik reižu to esi sapratis no manis teiktā un neskatoties uz to, katrreiz, kad pietuvinu tev īstenības vārdus, tu visiem spēkiem cīnies ar mani.Garīgā daba tāda, ka tas, kurš atrodas saplūsmē ar Radītāju, jūtas attālināts no tā, viņš šaubās un cieš mokas, un dara visu iespējamo, lai sasniegtu saplūšanu.Jo gudrais jūt, ka ir pretējs tam, kurš netiecas pēc saplūsmes ar Radītāju, bet jūtas apmierināts un piepildīts, jo nerūpējās par labošanās sasniegšanu, dēvētu par centieniem un skumjām, jo „muļķis nesajūt”. Līdzīgi tam, kā aklajam kopš dzimšanas nav iespējams paskaidrot akluma būtību, vienīgi padarot viņa acis spējīgas redzēt gaismu. Izzini un izpratīsi.

Es jau rakstīju, ka maldāties sakot, ka tas esmu es, kurš aizbrauca no jums. Jums jāsaprot, ka tie esat jūs, kas „aizbrauca” no manis. Un ticiet man, ka acis un sirds mana vienmēr ar jums, neatkarīgi no attāluma un laika, un ja jums nebūtu nepieciešams dzirdošā viedoklis, tad paši ar savām acīm pārliecinātos par to. Citādi sakot, attālināšanās no jums materiālajā attālumā spēj iedarboties uz jums visātrākajā veidā. Un patiesībā sakot, es cerēju un ceru, ka jūs sapratīsiet vairāk.Es nevainoju jūs, jo jutu Jeruzālemes atmosfēru, kad atrados starp jums un vēl jo vairāk, kad esmu slēpts jūsu skatam. Tas ir iegansts tam, ka sastādīju jums kārtību, kura ļaus jums noturēties jūsu stāvoklī un nenoslīdēt zemāk. Vienīgais un galvenais tajā – biedru apvienošanās.Un mans stingrais solījums jums – tā ir mīlestība. Es atgādināšu visu, kas jums nepieciešams. Un ja jūs, neskatoties ne uz ko, pie tā pieturēsieties, tad neapšaubāmi virzīsieties uz priekšu, saņemot arvien lielākus spēkus, paceļoties aizvien augstāk, kā arī biju jums solījis iepriekš.
Bet kā lai piedodu jums to, ka nolaistās uz zemes kāpnes ir tukšas un nav neviena, kurš paceltos pa tām? „Šodien!” vietā – jūs sakāt: „Rīt”. Bet sakiet, lūdzu, ko jūs iegūsiet no manas piedošanas? Tad zināšu un atbildēšu jums. Es nepanesu spriedumus un neuzstādu likumus, iegaumējiet to labi. Un ja es baiļotos, ka tas būs solis atpakaļ, tad neaizbrauktu, jo tas man bija liels smagums, un cik ļoti es ciešu no laika ilguma… Bet nepanesami cieš mana dvēsele, pat nerunājot par to, lai sekotu jums. Es to paredzēju un sacīju, ka tas ir jāizlabo vēl pirms darbības norises.
Un tāpēc jums atgādināšu vēlreiz par biedru mīlestības iedarbību – vienmēr, jebkurā laikā. „No tā atkarīgas mūsu tiesības uz pastāvēšanu, un ar to tiek mērīts mūsu tuvo panākumu patiesums”.
Un tāpēc atmetiet visas savas samākslotās nodarbošanās un domājiet tikai par to, kā savienot jūsu sirdis vienā sirdī. Atrodiet veidu, kā to izdarīt un jūsos skaidri piepildīsies sacītais: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Un tad jūs dzīvotu mīlestībā, kura pārklātu visus trūkumus. Un tāpēc, ka lūdzu, izdariet to. Sāciet apvienoties patiesajā mīlestībā un redzēsiet – „un aukslējas sajutīs garšu”. Un nekas neatdalīs mani un Tevi, un tas ir pietiekami saprotošajam.
Kad noniecini savu ceļu uz lūgšanu, es zinu un jūtu tavu likteni, un tavu nelaimi. Un ja es neredzētu šī zaudējuma pakāpi, kurš nemazināsies no cēloņa taisnīguma, es neko nesacītu.
Skolotājs aizbrauca. Aizbrauca ar nodomu, lai neizraisītu spiedienu uz skolniekiem ar savu fizisko klātbūtni, jo pagaidām viņi redz tikai materiālo iemiesojumu nevis iekšējo saturu. Un tagad, kad skolotājs attālinājies materiālajā attālumā, viņiem jācenšas noturēties sajūtās, ka šī attāluma nav. Tas iespējams tikai saskaņā ar garīgo īpašību līdzību, uz garīgās tuvības rēķina.
Skolotājs jūt, ka nav aizbraucis no viņiem, jo saistīts ar tiem neatkarīgi no attāluma un laika. Tāpat arī Radītājs saistīts ar mums, bet mēs nesajūtam saikni ar Viņu.
Un tādējādi šeit ir darbs grupai. Kad cilvēks atrodas garīgās attīstības procesā, jau būdams kabalists garīgajās pakāpēs, pār viņu nāk visas pasaules problēmas, vēlmes un noziegumi. Tādā veidā Radītājs vēlas izdabūt cilvēku no viņa ķermeņa, lai viņš ieraudzītu šo ķermeni no malas – un ar naida palīdzību, attālināšanos no savām iekšējām īpašībām, kuras sajūt un ienīst, viņš no tām iziet.
Tā cilvēks strādā kā Tiferet vidējā daļa, iegrimstot tikai sliktās domās un darbībās, un uz šī rēķina paceļoties atpakaļ pie saiknes ar Radītāju. Tāda staigāšana turp un atpakaļ norisinās aizvien no jauna, vairums reižu.
To nav iespējams nodot skolniekam. Un tāpēc skolotājs atstāj skolniekus, lai viņi savā starpā atrastu pareizo virzienu. Jo, ja nav skolotāja, tad pareizo virzienu pie Radītāja var rast tikai savienībā ar biedriem, jo citādi viņiem nav kompasa.
Tāpēc, lai notvertu „virzienu uz ziemeļiem”, viņiem jāapvienojas. Un šeit vismazākā nolaidība jau noved sāņus gan grupu, gan katru cilvēku, jo viņam nav nekādu izredžu vienatnē uzzināt, vai viņam ir taisnība vai nē…

Avots: Bāls Sulams. Grāmata „Gudrības Augļi. Vēstules”, 47.vēstījums, 142.lpp.
http://www.kabbalah.info/rus/content/view/frame/2373?/rus/content/view/full/2373&main

Discussion | Share Feedback | Ask a question




"Kabala un dzīves jēga" Komentāri RSS Feed