Sajūtot mūžības elpu
Jautājums: Jūs sakāt, ka kabala ļauj cilvēkam sasniegt mūžīgo dzīvi. Bet mēs redzam, ka kabalisti arī mirst. Kā tad tā?
Atbilde: Kabalists mirst tikai tavās acīs, jo tu neredzi viņa kā kabalista dzīvi. Tu redzi tikai viņa daļu – dzīvniecisko ķermeni, kurš, protams, nomirs kā jebkurš cits dzīvnieks.
Mūžīgi dzīvo viņa dievišķā, garīgā daļa, kuru viņš sevī attīstīja. Tajā mirklī, kad viņš to iegūst, tā sāk viņam piederēt un sniedz viņam mūžīgās pastāvēšanas sajūtu. Mūžīga ir atdeves īpašība, kuru viņš ieguvis, vēlme dot.
Mēs sākam to palēnām uztvert tikai pietuvojoties mahsomam, kad mūsos parādās atdeves priekšnojauta.
Gaisma, kura sāk nonākt pie cilvēka, dod viņam spēju sajust, ko nozīmē pavisam nedaudz pacelties virs matērijas un domāt mazliet citādi, attiekties pret citiem no atdeves redzes viedokļa.
Viņš vēl neatrodas atdevē, bet jau kaut kādā veidā var tai pieskarties un tad viņam rodas priekšnojauta, ka ir iespējams iekļauties šīs īpašības, sajūtas iekšienē, kura pieder mūžībai.
Bet līdz tam viņš neuztver, gaisma nav pietiekami viņam pietuvinājusies un tas viss cilvēkam šķitīs tukši vārdi. Viņš vēlēsies paēst, atpūsties, bet mūžība – tas pārāk tālu no manis, es to nejūtu.
Tikai sākot sajust gaismas elpu no tālienes, it kā liegu vēja pūsmu, viņš sāk saprast, ka kabalā ietverta atbrīvošanās no nāves eņģeļa. Kad gaisma pietuvojas cilvēkam, tā atnes viņam šo mūžīgās pastāvēšanas sajūtu.
Tas ir sākotnējais nosacījums vienīgai brīvai darbībai, kuru varam izpildīt. Bet citādi, kāpēc tev vajadzīga brīvība? Ko vēl tev darīt tavā dzīvē, dzīvnieciskajā ķermenī?
Visu pārējo dari ne tu, bet tev gatavo no augšienes. Vienīgais, ko vari veikt pats – sasniegt mūžību.
Atdeve – mūžīgs, bet saņemšana – laicīgs. Gaisma Hohma nenonāk pie mums uz mūžu, bet tikai ja tiek uztverta Gaismas Hasadim iekšienē.
Tādējādi, lai iemantotu mūžību, mums galvenokārt nepieciešams iegūt atdeves vēlmes un tad tajās mēs spēsim sajust savu dzīvi – mūžīgu.
Pieteikties RSS barotnei
Diskusijas | Share Feedback | Ask a question