Katrā stāvoklī mums ir divas līnijas: Radītājs un radījums, atdeve un saņemšana.
Šīs divas līnijas pretējas viena otrai – nav iespējams rast nekādu saikni starp tām. Un jo vairāk virzamies uz priekšu, jo tālāk viena no otras šķiras šīs līnijas.
Vidējā līnija, kura izstiepjas starp tām, tā nav to savienojums. Šīs divas līnijas nonāk līdz pašai lejai, bet vidējā līnija sākas augstāk, augstākajā.
Es nekad nespēšu savienot divas līnijas savā tekošajā stāvoklī – tikai ar noteikumu, ka iekļaujos aukstākajā, atceļu sevi viņa priekšā un paceļos uz nākamo pakāpi.
Kad es jau tur atrodos, divas līnijas, kuras es sajutu pirms tam iepriekšējā pakāpē, savienojas vienā un vairs nav pretrunā viena ar otru, kaut gan agrāk tās bija absolūti pretējas.
Vidējā līnija vienmēr augstāka par divām un to sasniedz paceļoties augstāk par zināšanām – tas nozīmē „nākamajā pakāpē”. Un tad izzūd pretrunas.
Mums speciāli dod šīs pretrunas, lai mēs nespētu ar tām tikt galā – un tad tās liek mums pacelties augstāk.

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība | Add Comment →