Nebūs atpestīšanas no trimdas Izraēlas tautai, tā neatgriezīsies savā zemē, līdz nebūs visi vienotā brālībā. Kāpēc?
Uz Ābrama jautājumu (Tora, Berešit, 15:8): „Kā iemantos mani bērni zemi?”, – Radītājs atbildēja (Tora, Berešit, 15:13): „Tie būs trimdā, bet izies no tās ar lielu bagātību”.
Kāpēc Radītājs, vēloties sniegt baudu, nevar to izdarīt bez trimdas?
Cilvēka dvēsele – vēlme baudīt. Bet baudu nav iespējams sajust, ja nav vēlmes pēc tās, tas ir, vajadzīgās vēlmes iegūšana ir sagatavošanās baudai. Līdzīgi tam kā apetīte, kas ir baudas nosacījums no ēdiena nobaudīšanas. Mums tiek dots egoisms. Labojot to uz atdevi mēs veidojam sevī vajadzīgo vēlmi – dot. Bauda (vēlmē dot) tiek mērīta ar piepūli, kas paredzēta egoisma labošanai.
Tāpēc uz Ābrama jautājumu: „Kā iemantos mani bērni zemi?” – tas ir, kā var cilvēks sasniegt tik lielu vēlmi? („bērni” – nākamais cilvēka stāvoklis, „zeme, erec” – no vārda „vēlme, racon”), – Radītājs atbildēja: „Tie būs trimdā, bet izies no tās ar lielu bagātību” – Es palielināšu cilvēkā egoismu (trimdas stāvokli). To izlabojot (izejot no trimdas), viņš iemantos lielu vēlmi dot tieši tam piepildījumam (atdeves un mīlestības gaismai), kuru Esmu tam sagatavojis.
Tad Ābrams jautāja: „Bet tas attiecas tikai uz tiem, kas nodarbojas ar Toru (izlabotie ar kabalu). Bet kā iemantos vēlmi tie, kuri nav gatavi nodarboties ar Toru (ar izlaboto egoismu)? Uz to Midrašs atbild: „Izraēlas tauta netiks atpestīta līdz brīdim, kamēr neatradīsies vienotā brālībā, visi kā viens” – tādā gadījumā katrs papildina viens otru savās nodarbībās – vieni labojas un apmāca labošanai citus – un tas nozīmē, visi kopā izpelnas atbrīvošanos (no egoisma), iemantos atdeves īpašību (Izraēlas zemi) un atdeves, un mīlestības gaismu – piepildījumu ar Radītāju.

Filed under: Bāls Sulams, Kabala, Rakstu konspekti | Add Comment →