“Šamati” rakstus Bāls Sulams neuzrakstīja kā darbus, kuros rakstītājs pārbauda katru vārdu.
Tās ir viņa sarunas kopējo maltīšu laikā un sapulcēs ar skolniekiem, kuras Rabašs (viņa dēls un pirmais skolnieks) klausījās un pēc tam iznākot ārpusē pierakstīja.
Bāls Sulams neatļāva neko pierakstīt viņa klatbūtnē – un nodarbībās arī nē! Tāda pieeja pastāvēja visā Kabalas vēstures laikā, līdz pat mūsdienām.
No paaudzes paaudzē neviens no kabalistiem nekad nepierakstīja nevienu vārdu nodarbību laikā. Bija aizliegts rakstīt!
Jo skolnieks saņēma “mutisko” Toru, no skolotāja “mutes”. Viņš uztvēra attiecīgi tam, ko dzirdēja un asimilēja.
Bet ja pieraksti – tu neuztver. Bet kad klausies – absorbē un tas ieiet tavās vēlmēs, īpašībās – un paceļ tevi augšup.
Bet kad ieiesi garīgajā, tad atcerēsies katru skolotāja teikto vārdu, vissīkākajās niansēs, kādā formā tika sacīts, līdz pašai dziļākajai nozīmei.
Jo garīgajā nekas neizzūd – visa mūsu “filma” jau eksistē un tiek mums demonstrēta.
Un mums no tā ātrāk jāiemācās dzīvot jaunā absolūtā informācijas telpā.

Filed under: Garīgais darbs, Ikdienas nodarbība, Mācāmies kabalu, Skolotājs un skolnieks | Add Comment →